Pasaules koru olimpiāde šā gada jūlijā divu nedēļu garumā pulcēja Rīgā 27 000 koristu no piecu kontinentu 73 valstīm. Galvaspilsētas ielas, parkus un koncertvietas piepildīja mūzika no Indonēzijas līdz Kolumbijai, no Zviedrijas ziemeļiem līdz Dienvidāfrikai.
Daudzos ārvalstu korus pilsētā pavadīja brīvprātīgie, kurus rīkotāji aicināja pieteikties gan internetā, gan uzrunāja svešvalodu fakultātēs. Uz viņu pleciem bija it kā nemanāmais, bet nemaz ne vieglais uzdevums – blīvajā olimpiādes grafikā nodrošināt koru nokļūšanu laikā uz mēģinājumiem, konkursiem, pusdienām, ekskursijām.
„Tas noteikti bija Piedzīvojums ar lielo burtu,” atceras Aija, kura vairākus gadus strādājusi Luksemburgā un pašlaik atgriezusies Latvijā. Par brīvprātīgo viņa pieteicās tādēļ, ka pašas koris olimpiādē nolēma nepiedalīties. Aija atminas, ka pavadoņu lielākā interese bijusi par amerikāņu, franču, itāļu koriem. Viņas izvēle bija neierastāka.
„Izdomāju, ka man būtu ļoti interesanti paņemt, piemēram, kādu lietuviešu kori. (..) Jāsaka, ka lietuviešu valoda pašlaik ir mana iecienītākā, un man tā likās vēl viena lieliska iespēja. (..) Atradu to kori, kurš man šķita vispārliecinošākais, un arī konkursa rezultāti liecina, ka viņi tiešām ir ļoti pārliecinoši,” smejas Aija.
Viņa atceras, ka lietuviešiem konkursā dzīvojusi līdzi gandrīz tā, it kā pati kāptu uz skatuves. „Man liekas, ka man tas stress bija tikpat liels kā viņiem. Varēja redzēt, kā soliste bija ļoti satraukusies, staigāja apkārt, visu laiku atkārtojot skaņdarbu. Diriģents arī teica: „Šodien es klausīšu tevi, stāsti, kur jābūt, kur jāiet, kad jāceļas no krēsliem, kad jāiet stāties…”” atminas Aija.
Lielajā koru jūklī ar kaimiņzemes kori bijis viegli strādāt – tas pats temperaments, kultūras atsauces. Sadraudzējušies un nupat Aiju uzaicinājuši uz savu jubilejas koncertu Viļņā. Lietuviešus patīkami pārsteigusi Aijas lietuviešu valodas prasme.
Lai gan līdzās tai Aija pārvalda arī angļu, krievu, vācu un itāļu, bagātīgās valodu zināšanas daudz nelīdzēja, kad pirmajā nedēļā viņas pārziņā negaidot nonāca koris no Ķīnas.
„Tjaņdziņas Taihuanas katoļu diacēzes koris,” Aija stāsta par neparasto satikšanos ar Ķīnas katoļu dziedātājiem, kuriem līdzi bija savs priesteris un divi tulki – krievu un angļu valodas pratēji. „Tad es pārmaiņus runājos ar vienu un otru, un viņi tālāk nodeva komandas korim,” darba organizāciju atceras Aija.
Pavadot ķīniešu kori, īsā brīdī nācies apgūt milzumu kultūras atšķirību. Vienmēr jāpasaka ļoti precīzs tikšanās laiks, jārēķinās ar armijas disciplīnu. Ceļš no mēģinājuma uz konkursa vietu gan ierasti bija lēns, jo koristi labprāt visu fotografēja. Bet ka kāds no 40 dziedātājiem varētu noklīst, Aijai bažu nebija – viņi pratuši saskaitīties divās sekundēs. Aija atceras vēl kādu epizodi, kas spilgti iezīmējusi atšķirības, par ko ikdienā pat neaizdomājamies. Tas bija mirklis, kad kora fotogrāfam vajadzēja aizpildīt kādu veidlapu.
„Viņš sāk pildīt to veidlapu, es saku, ka varu kaut ko palīdzēt – piemēram, atrast kora kodu, bet viņš – nē, nē, viss kārtībā, viņš visu zina, pat tūlīt atradīs. Un izvelk no somas garu, garu sarakstu un pēta. (..) Un tad es ieraudzīju – tas ir saraksts ar viņu vārdiem un uzvārdiem un to atšifrējumu latīniskiem burtiem. Man tas patiešām pat prātā neienāca!” atceras Aija.
Bet neparastā kārtā Aijas ķīniešu koris kā katoļi olimpiādē pārsvarā dziedāja Rietumeiropas garīgo mūziku.
Aija ar gandarījumu atceras arī Pasaules koru olimpiādes pacilāto atmosfēru pilsētā, cilvēku lielo interesi par koncertiem un koristu dzirkstošo satraukumu.
„Un tobrīd bija ļoti žēl, ka mans koris nolēma nepiedalīties, jo man likās, ka nav pat svarīgi, kādu medaļu beigās dabū un vai nostartē izcili vai vidēji, bet tā pati piedalīšanās likās tik jauka un emocionāla pieredze, ko katram dziedātājam būtu vērts piedzīvot, un arī korim kā kolektīvam ļoti vērtīga,” saka koriste, kura olimpiādē piedalījās kā tulkotāja.
