VDK dokumentu izpētes komisijā darbojas 13 vēsturnieki un juristi. Tā ar Ministru kabineta rīkojumu dibināta jau 2014.gada vasarā, taču reālu darbu varēja sākt vien šogad septembra beigās. Pētnieku komandu vada vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris, kurš dzimis un audzis Vācijā, iepriekš strādājis arī Stokholmas Universitātes Baltijas pētniecības centrā.
Īpaši skaļi problēmas ap komisijas darba bremzēšanu izskanēja martā, kad pēc Tieslietu ministrijas aicinājuma valdība sāka no komisijas izslēgt pētniekus. Iemeslus Latvijas Radio tolaik skaidroja Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs: “Ministrija uzskata, ka darbs tiek dezorganizēts, jo sēdes netiek apmeklētas, ar komisiju nevaram vienoties par rīcības plānu, kādi pētījumi tiks veikti šogad un kāds pretī tam visam finansējums.”
Uzreiz pēc valdības sēdes, kurā pieņēma lēmumu izslēgt pētnieci Kristīni Jarinovsku, arī Kangera mērs bija pilns un vēsturnieks apsvēra iespēju iesniegt atlūgumu: “Šeit pārmet motivācijas vai kvalifikācijas trūkumu, tas ir galīgais bleķis.”
Arī tagad, atskatoties uz aizvadīto gadu, pats Kangeris to sauc par dīkstāves gadu un iezīmē galvenās peripetijas ap komisijas darbu: “Ļoti trauksmains gads, it sevišķi gada pirmā puse. Toreiz mēs bijām pārlikti no Izglītības ministrijas uz Tieslietu ministriju, un [tieslietu ministrs Dzintars] Rasnačs (Nacionālā apvienība) jau pirmajā tikšanās reizē pateica, ka viņam zināmi cilvēki nepatīkot. Un arī kad bija pirmā izslēgšanas reize, pamatojumā, ko iesniedza Ministru kabinetā, bija ierakstīts, ka pakāpeniski nomainīs vienu pēc otra. Tā ka trīs cilvēkus viņi paguva nomainīt, bet tad sākās protesti. Un trīs personas, kas bija izslēgtas, atjaunoja tagad.
Tas bija skaidri redzams, ka pētniecību mēģina stūrēt caur personāla atlasi.
Otrkārt, ir zināms birokrātisks smagnējums un zināma ierēdņu tieksme kaut ko parādīt vai pacīnīties un tad tikai dot. Tā ka tādas lietas redzam, un vispārīgi iespaids paliek, ka sistēma grib kaut ko slēpt, pagātni.”
Pēc ilgā darbu kavējošā perioda tagad, esot Latvijas Universitātes paspārnē, pētnieki daļēji darbu ir sākuši. Piesaistīti arī septiņi viespētnieki un astoņi universitātes stipendiāti, kas veiks sīkākus darbus dokumentu vētīšanā. Tiesa gan, komisija arvien nespēj darbu veikt pilnvērtīgi, jo daļa čekas dokumentu patlaban pētniekiem nav pieejami. “Zināmas atliekas no VDK savā laikā bija jānodod Policijas akadēmijai, tad – universitātei, tā tos nepieņēma. Tad tie šodien nonāca Valsts policijas koledžā.
Tur mēs esam mēģinājuši uzzināt, kas ir un kas nav, un izrādās – kopš mēs interesējamies, pagājušogad decembrī grāmatas ir iznīcinātas vai VDK dokumenti daļa nodoti Drošības policijā un tiek noslepenotas,” atklāj Kangeris.
Savukārt dokumenti no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra atrodas Satversmes aizsardzības birojā, kas ir NATO telpas un kur tikšanai iekšā vajadzīgas speciālas atļaujas. Tur pētniecībai klāt varētu laist vienu vai divus cilvēkus, taču tas esot nepietiekami.
Runājot par iemesliem, kādēļ Latvijas sabiedrībai vispār VDK vēstures pētnieku komisija vajadzīga, Kangeris sarunas laikā vairākkārt uzsvēra, ka, izprotot pagātni, rodas iespēja labāk orientēties šodienā.
Nenoliedzami, vēsturnieku komandai tas ir arī, kas līdzīgs misijas darbam: “Ir jāpārvar tā komunistiskā pagātne, jo daudzi vēl dzīvo ar kaut kādiem pārņemtiem uzvedības modeļiem vai domāšanas modeļiem.
Jātiek tam pāri, jo mēs tomēr gribam veidot demokrātisku, atklātu valsti. Un tad mums arī jāsaprot par pagātni, kas ir darīts nepareizi vai ko vēl šodien darām. Un, jo vairāk mēs rokamies, mēs redzam, ka daudz kas ir pārņemts un sadzīvo roku rokā ar izbijušo sistēmu. Tāpēc jāzina par pagātni.”
Nākamajam gadam VDK dokumentu izpētes komisijai piešķirti 250 tūkstoši eiro speciālā apakšprogrammā. Savukārt jau pirmā atskaites konference plānota nākamnedēļ Liepājā, kur komisijas locekļi uzstāsies ar referātiem, kā arī Lietuvas un Igaunijas pētnieki dalīsies savā pieredzē VDK mantojuma jautājumos.
