Salijušās Nacionālā vēstures muzeja telpas Rīgas pilī stāv tukšas. Muzeja direktora vietnieces Anitas Meinartes pagaidu kabinets iekārtots telpā, kur pirms ugunsgrēka bija ekspozīcija par 1940.gada Latvijas okupāciju. Virs Meinartes galda atrodas milzīga Staļina glezna. Bijušajās izstāžu telpās tagad sēž vairāki muzeja darbinieki, kuru samirkušie kabineti kopš ugunsgrēka vairs nav lietojami. Anita Meinarte Rīgas pils telpās strādājusi jau teju 40 gadu.
Meinartes atmiņas par 21.jūnija nakti, kad Rīgas pilī izcēlās ugunsgrēks, arvien ir ļoti spilgtas:
„Viss sākās ar manas kolēģes zvanu, kurai bija zvanījusi Kara muzeja kolēģe, ka deg pils. Pirmajā brīdī tas ir sitiens, liekas neticami! Bet tad es ieslēdzu internetu, ieraudzīju to drausmīgo fotogrāfiju ar pili no Daugavas puses. Un tad mani pārņēma panika. (..) Bet jāsaka, ka panika tovakar bija tikai piecas minūtes."
Visu pilī strādājošo muzeju vadība drīz bijusi pie pils un lietišķi, neļaujoties emocijām, sprieduši par evakuāciju. Uguns postīja jumtu virs muzejiem, bet dzēšanas ūdens nebija saudzējis izstādi ar 100 Latvijas vēstures relikvijām. Telpās gan muzejnieki tika vien pret rīta pusi, kad liesmas izdevās lokalizēt un ugunsdzēsēji pārliecināja Militāro policiju ļaut glābt relikvijas.
„Man ir ļoti žēl, ka tajā rītā es nepajautāju tā ugunsdzēsības dienesta pārstāvja vārdu, kurš vairākas reizes ar mums bija augšā, (..) runāja ar Militāro policiju un panāca, ka mēs varam iet šajās telpās. Es precīzi nevaru nocitēt viņa vārdus, bet varu pateikt domu - ka viņš zina, kas tās ir par vērtībām un ka tas būs nepiedodami, ja nebūs izdarīts viss līdz galam, lai šīs vērtības glābtu."
Meinartes atmiņā palikušais ugunsdzēsējs ir Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Kristaps Eklons, apliecina dienestā. Talkā nāca arī citi glābēji, jo evakuēt dārgumus vajadzēja ļoti ātri, atceras Meinarte:
„Atverot durvis, šoks bija otrreiz, jo ūdens gāzās kā no šļūtenes un bija jau līdz potītēm. Pieņēmām lēmumu vispirms iznest gleznas un priekšmetus, kas nebija vitrīnās. (..) Bija diezgan tumšs, un, kā direktors vēlāk atcerējās, tur bija eksponēta ļoti vērtīga monēta - bīskapa Alberta nauda no 13.gadsimta, ceturtdaļnaga lielumā. Un to pa tumsu vajadzēja atrast. Vienā kabatā sabēra vienas monētas, otrā otras un pēc tam domāja - vai ir visas? Jā, bija visas. Tā kā tas patiešām ir paldies ugunsdzēsējiem."
Salijušos eksponātus ienesa direktora kabinetā, kas bija palicis ūdens neskarts. „Iedomājieties, kā tas ir - vienu no pirmajiem mēs iznesām vēsturisko karogu, ko Atmodas laikā pacēla Ēvalds Valters un Alberts Bels. Karogs bija pilošs un netīrs, jo ūdens bija gāzies cauri ugunsgrēka vietai, ar kvēpiem, netīrumiem, tāds silts..."
Daži mazāk cietušie eksponāti tur joprojām tur atrodas un Meinarte atļauj tos aplūkot: „Šīs ir vecākās koka skulptūras visā Austrumbaltijas teritorijā. (..) Ap 1330.gadu tās ir griezis nezināms meistars, un tās bijušas Roņu salas baznīcā laikā, kad Roņu sala vēl bija Kurzemes bīskapijas sastāvdaļa. (..) Un vēl viena lieta, ko mēs lūdzām atļauju iznest kā vienu no pirmajām, ir Kalnmuižas altāra centrālā daļa „Golgāta", kas gleznota ap 1614.gadu un ir viena no vecākajām altārgleznām Latvijā."
Par laimi, visas relikvijas varēs atjaunot, un vēsturniece vairākkārt uzsver - muzejiem tā ir laime nelaimē, jo viss varēja arī sadegt.
Šobrīd es daudz domāju par to, kā varēja justies cilvēks, piemēram, 1941.gadā, kad dega Vecrīga - Pēterbaznīcas tornis, Melngalvju nams -, vai kara beigās, kad dega vecā Jelgava. Tas ir briesmīgi, jo tajā brīdī tu aptver, cik šis mantojums ir trausls," saka muzeja direktora vietniece Anita Meinarte.
Ziemas beigās Vēstures muzeja vairāk kā miljons krājuma priekšmetu līdz ar pārējiem muzejiem pārcelsies uz pagaidu telpām. Policijas ekspertīzi par Rīgas pils ugunsgrēka iemesliem Meinarte gaida ar cerībām, ka tas palīdzēs izdarīt visu, lai tāda nelaime vairs nekad neatkārtotos.
