Brīvprātīgās aktivitātes ir sabiedrības veselības rādītājs. Ja cilvēki tajās iesaistās, tātad kaut kas notiek pareizi. Un nav visam jābūt birokrātiskam. Tā uzskata Liene Jurgelāne, Kaņepes kultūras centra vadītāja. Arī viena no brīvprātīgo grupas „Gribu palīdzēt bēgļiem” aktīvistēm. Šī grupa dzima kā pretreakcija pret bēgļiem noskaņotajām vēsmām.
„Es negribu dzīvot šādā sabiedrībā, kāda šobrīd vismaz medijos tiek popularizēta, kāda Latvija ir - neiecietīga, rasistiska, un man liekas, ka šis ir tas veids, kā es vismaz sev personīgi varu redzēt to modeli vai prototipu cita veida sabiedrībai, kur cilvēki var kopā sanākt, kopā darīt lietas, neatkarīgi no tā, vai sarunājas vienā valodā, vai izskatās vienādi.”
Liene Jurgelāne arī apzinājusies savu atbildību – nevar ieņemt vienaldzīgu nostāju, ka patvēruma meklētājiem ar mums nav nekāda sakara. Ka jāskatās dziļāk, kādi ir krīzes iemesli un kāda bijusi rietumvalstu politika.
Pavasarī Kaņepes kultūras centra cilvēki sāka spriest, ko varētu dot. Ir telpas Rīgā, Skolas ielā, ir pieredze organizēt pasākumus, un tā arī viss sākās. Centrs noorganizējis divus pasākumi, kur satikās vietējie cilvēki, pārsvarā no brīvprātīgo grupas, ar cilvēkiem, kas mīt patvēruma meklētāju centrā „Mucenieki” – bēgļiem.
„Mēs visi vienkārši esam cilvēki, kam gribas satikt citus cilvēkus. Un īpaši cilvēkiem, kas šobrīd dzīvo ''Muceniekos'', tā ir arī iespēja izbraukt no turienes ārā, redzēt arī kaut ko no vietējās vides, iepazīties ar cilvēkiem, kas ir šeit, nedzīvot visu laiku tādā marginalizētā pozīcijā.” Tā bija neformāla kopā sanākšana, ēst gatavošana, spēļu spēlēšana un, kā saka Liene - vienkārši labas svētdienas pavadīšana. Atbrauca ap 70 cilvēku. Saziņas valodas bija vairākas - gan angļu, gan krievu. Klāt bija arī cilvēki, kas palīdzēja tulkot.
„Ja nu galīgi nevar ar verbālo valodu, vienmēr ir žestu valoda un zīmju valoda, un, lai paskatītos vienam uz otru un kopā taisītu ēst, tur arī nevajag vienmēr sarunāties ar vārdiem,” bilst Liene.
Otrajā pasākumā visi kopā cepa piparkūkas. Daļai sanākušo tā bija pavisam jauna pieredze, jo cilvēki, kas nav kristieši, nesvin Ziemassvētkus:
„Līdz ar to piparkūkas daudziem ir kaut kas jauns. Bet tad, kad uz galda ir mīklas, formiņas un rullis, visi cilvēki saprot, ko ar to darīt, īpaši tad, ja kāds rāda priekšā”.
Šie pasākumi netika izziņoti un reklamēti. Vispirms jau to neformālās dabas dēļ, taču Liene Jurgelāne arī neslēpj – domāja par drošības aspektiem, jo nedaudz biedēja pret bēgļiem noskaņotie cilvēki.
„Varbūt tas tagad naivi baigi skanēs, bet mana iekšējā pārliecība, ka cilvēki pēc būtības ir labi cilvēki,” saka Liene Jurgelāne un norāda, ka jau tas vien, ka viņus dēvē par bēgļiem un patvēruma meklētājiem, kaut kādā mērā jau ir cilvēcīgā aspekta noārdīšana. Taču vispirms viņi gluži vienkārši ir cilvēki, kuri ir šobrīd nokļuvuši citādākā situācijā nekā vairākums Latvijas iedzīvotāju, kam ir savas grūtības un problēmas.
„Būtiski ir radīt notikumus un apstākļus, kuros cilvēki var satikties. To saprast un atcerēties, ka mēs īstenībā runājam par cilvēkiem, nevis par kādiem abstraktiem bēgļiem, kuru ir tik un tik un kuri ir tādi un tādi. Īpašo to var redzēt uz bērniem - bērni nešķiro nevienu, tur ir kluči, no kuriem var būvēt pili, un bērni iet un būvē. Un nav nekādas nozīmes, vai viņi ir no ''Muceniekiem'', vai dzīvo tepat ap stūri,'' ir pārliecināta Liene.
Kaņepes kultūras centrs nevairās no neērtām tēmām. Piemēram, kad šogad Latvijā notika Eiropraids, Kaņepes kultūras centrs uz nedēļu uzvilka varavīksnes karogu, un te notika virkne dažādu kultūras pasākumu, kas saistīti ar geju un lesbiešu tiesībām. Tāpat arī dzīvnieku tiesību jomā Kaņepes kultūras centrā daudz pasākumu organizējusi biedrība „Dzīvnieku brīvība”. Liene uzskata, ka kultūra un sociālie jautājumi nav nodalītas tēmas, tieši pretēji:
„Mēs joprojām esam kultūras centrs, bet kultūra mūsu izpratnē ir kaut kas vairāk, nekā nekā tikai koncerti, kino, izrādes un teātri. Kultūra ir cilvēku attiecības, tas, kā sabiedrība veidojas. Mēs vienmēr ieņemam konkrētu pozīciju dažādos sociālos jautājumos, mēs tos mēģinām risināt caur kultūras prizmu”.
''Facebook'' grupā „Gribu palīdzēt bēgļiem” jau ir vairāk nekā divi tūkstoši dalībnieku. Protams, ne visi ir aktīvi. Aptuveni reizi nedēļā tiekas mazāks kodols aptuveni sešu cilvēku sastāvā. Plāno gan šos pasākumus, gan arī ir atvērts ziedojumu konts, vāc naudu un plāno izlietojumu, visticamāk, nauda aizies pārtikas produktu iegādei. Ar aptuveni diviem eiro dienā iztikt nenākas viegli. Galvenās vajadzības joprojām ir pārtika, apstiprina Liene Jurgelāne:
„Pārtikas produkti ir viena lieta, kas ir vajadzīga, otra lieta ir drēbes, daudziem cilvēkiem, kas ierodas, nav pat ziemas zābaku vai apģērba, kas piemērots šiem apstākļiem.”
Janvārī Kaņepes kultūras centrs atjaunos kino programmu, kas arī būs sociāli virzīta - janvāra tēma būs karš. Tāpat arī nākamgad notiks pasākumi patvēruma meklētājiem.
