Iespējams, daudziem Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonija ir vēl pavisam svaigā atmiņā, skatīta televīzijā un apspriesta draugu lokā, bet - kā tas viss izskatījās no otras puses, kino valodā runājot - kas palika aiz kadra? Latvijas Nacionālās operas darbiniece Monta Tīģere bija viena no tiem, kam bija izdevība no iekšpuses iepazīt lielo Eiropas Kinoakadēmijas mašinēriju un ceremoniju vērot no aizkulisēm. Viņas uzdevums bija "pieskatīt" balvu pasniedzējus.
13.decembra vakarā, kad vācu kinorežisors Vims Venderss no LNO skatuves latviski sveica Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas viesus un vairāk nekā 20 kino ļaužu tika pie Eiropas prestižākajām nozares balvām, Monta Tīģere stāvēja aizkulisēs un ik pa brīdim devās uz zāli, lai pabrīdinātu nākamos balvu pasniedzējus: laiks doties uz skatuvi, uzlikt mikrofonus un sagatavoties iznācienam.
Nav noslēpums, ka vairums Eiropas kinoļaužu ārpus savas dzimtenes nav plaši zināmi. Monta Tīģere stāsta, kā iemācījās atpazīt sev uzticētos balvu pasniedzējus: "Ļoti interesanti - pirmoreiz redzēju tādu darba metodi, ka zāles noformējumā mēģinājumu laikā nominantu un balvu pasniedzēju fotogrāfijas bija salīmētas uz koka stabiņiem un saliktas, kur katrs sēž. Tas, lai operatori zinātu, kuras sejas kurā brīdī filmēt. Arī mums tas, protams, atviegloja darbu, jo tad, kad tu divas dienas esi skatījies uz viņiem zālē, kā viņi sēž un izskatās, tad bija viegli atcerēties sejas, pat ja kāds no viņiem bija nezināms."
Monta Tīģere atminas, ka ceremonijas laikā sajūta bijusi diezgan nereāla - grūti aptvert, ka bieži pa televīziju redzētais šovs šoreiz notiek tepat, blakus, garām iet balvu pasniedzēji un skatuve paveras no otras puses. Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonija notiek kopš 1988.gada, un to rīko Vācijā bāzētais Kinoakadēmijas uzņēmums "EFA Productions". Pati ceremonija bijusi labi noorganizēta un ritējusi gludi, bez nervus kutinošiem starpgadījumiem. Viens otrs aktieris gan nervozējis ne pa jokam.
"Es ļoti labi sapratu aktieru uztraukumu, piemēram, par pareizu vārdu izrunāšanu, jo mēģinājumos mēs paši saņēmām scenāriju un nebijām ļoti iedziļinājušies, nezini, kuru cilvēku aizstāsi, un, kad tu esi uz skatuves un priekšā ir varbūt pieci cilvēki… Bet šīs daudzās salīmētās sejas! Tad tu saproti, ka apstulbsti pie kāda vārda, jo tev nav ne jausmas, kā to pateikt," teic Monta Tīģere.
Lai palīdzētu balvu pasniedzējiem ar grūtāko vārdu izrunu, asistenti izvēlēti ar iespējami plašām valodu zināšanām - piemēram, Monta Tīģere zina franču valodu, kāda kolēģe pratusi poliski. Teksti un iznācieni gana pulēti mēģinājumos, līdz ceremonijai Monta Tīģere tos zināja jau gandrīz no galvas.
"Man vispār bija ļoti interesanti to vērot, jo mēģinājumu dienās mēs paši iejutāmies balvu pasniedzēju lomās. Tā ka - jā, es šogad esmu pasniegusi gandrīz visas Kinoakadēmijas balvas! Tiesa gan, mēģinājumos. Bet tā bija ļoti interesanta pieredze, jo skaņu un gaismu sakārtošanai ir vajadzīgs kāds, kurš tiešām iet un šo tekstu reāli lasa. Balvas mums bija ūdens pudelītes. Kad jau ieradās balvu pasniedzēji, bija ļoti interesanti, ka, piemēram, Tobiass Moreti mēģinājumā pasniedza balvu man," stāsta Monta Tīģere.
Asistenti tikuši brīdināti par aktieru iespējamajām kaprīzēm, tomēr Montu Tīģeri pārsteigusi kinoļaužu atvērtība un vienkāršība: "Jā, varbūt Eiropas kontekstā mēs viņus nezinām tik labi, bet savā valstī viņi ir vieni no zināmākajiem. Pārsteidza, cik viņi ir laipni un vienkārši, tiešām vēlas sadarboties. Nevienā brīdī neradās iespaids, ka kādam ir lielas ambīcijas vai deguns gaisā."
Daudzas pasaules skatuves redzējušie aktieri bijuši patīkami pārsteigti par grezno LNO ēku un nav skopojušies ar komplimentiem.
Monta Tīģere vērtē, ka Eiropas Kinoakadēmijas ceremonija veiksmīgi ap sevi radījusi kino svētkus vairāku nedēļu garumā, lai gan tādā intensitātē daudziem to nebija iespējas nobaudīt. Taču galvenais šī notikuma ieguvējs, Montas Tīģeres ieskatā, ir Latvijas iedzīvotāju pašapziņa.
"Man liekas, ir svarīgi redzēt, ka pie mums var notikt tāda līmeņa pasākumi, ka tie var notikt kvalitatīvi un skaisti, ka mēs varam būt daļa no tiem. Tam ir nozīme. Tas ir [vērtīgi] latviešu pašapziņai un mūsu pasākumu mērogam.
Mums vajadzētu sākt apzināties, ka esam spējīgi uz lielām lietām, ko šis gads ir lieliski iezīmējis - gan ar koru olimpiādi, gan ar šo pasākumu. Es ceru, ka tas nemazināsies pēc 2014.gada, bet tieši ir tāds āķis lūpā, kas liktu mums domāt par šādiem pasākumiem arī nākotnē," saka Monta Tīģere.
