"Pats emocionālākais, ko es redzēju, ir pilnīgi gruveši kādas mājas vietā, un viens pats tantuks ap 80 gadu vecumā. Un viņa no tiem pelniem lasa ārā ķieģeļus, – it kā krāmēs, it kā kaut ko darīs... Viena pati. Nu, skati tur ir šausmīgi," pastāstīja Siguldas novada Lēdurgas pagasta zemnieks Andris Šameta.

Viņš ir viens no brīvprātīgajiem, kas šogad vairākkārt devies uz Ukrainu, lai tur nogādātu ziedojumu kravas Ukrainas aizstāvjiem un iedzīvotājiem. Sākumā Andris iesaistījās, ziedojot medību konservus un apģērbu, bet kopš vasaras četras reizes uz Ukrainu devies arī pats kā šoferis.

Andris neslēpj emocijas par redzētajām kara sekām.

Tad mēs braucām arvien tālāk. Kad tu to visu redzi, tad bez emocijām tur neiztikt.

Kas ir tas, ko jūs redzējāt?

Nekā dzīva! Nekā dzīva, tur nekas nepaliek pāri vairāk…

Kāda konkrēta vieta ir palikusi atmiņā jums?

Izjuma. Tur nekā nav. Viņiem tur ir tāds dzīves veids, ka māja pie mājas, bet tagad viss līdzens. Skola kalna galā arī visa nobombardēta. Tas nav karš… Tas nav karš. Tā ir vienas nācijas iznīcināšana.

Andris atzīst, ka ceļš ir nogurdinošs un garš, taču pēc braucieniem ukraiņu tautu vēl vairāk viņš izjūt kā ļoti tuvu un stipru. Tur satiktie karavīri ir ļoti patriotiski. Bieži arī latviešu brīvprātīgajiem atzīst, ka īpaši priecājas sastapt cilvēkus no "ārpasaules". Pēc viena šāda brauciena stāvēt malā ir neiespējami, uzsvēra Ukrainas atbalsta kravu brīvprātīgais šoferis.

"Mēs dzīvojam tā, kā ir, bet mums nekrīt bumbas uz galda, nu, nekrīt. Mēs varam atrast ēdamo jebkurā brīdī. Jebko mēs varam atrast un pirkt. Bet tur cilvēki ir palikuši pliki, viņiem nekā nav, ne gaismas, ne ūdens, ne maizes, un cilvēki ar visiem bērniem dzīvo. Un tajā pēdējā reizē braucot tagad, tur ir arvien trakāk. Vietām ir sniegs un sals, vietām nav. Mēs jau arī tās "pečkas" vedam. Es nezinu... Nelaimē ir jāpalīdz jebkuram," stāstīja Andris.

Viņš turpināšot braukt uz Ukrainu. "Nav jau variantu, nu, nebūs miera, un pasaulei jāsaprot, ka tā ir mūsu visu cīņa par mieru un stabilitāti. Es pat iedomāties nevarēju, ka mūsu mazbērni piedzīvos, ka mūsu kaimiņu (ukraiņu) sētā karos. Tas ir vājprāts," uzsvēra brīvprātīgais.

Andris ir kaimiņu novada zemnieku Normunda un Klaidas Kalniņu izveidotās brīvprātīgo kustības dalībnieks. Šie cilvēki regulāri organizē mašīnu kolonnas un Ukrainā nogādā gan pārtiku, gan dažāda veida aprīkojumu. Andris norādīja, ka apbrīno arī brīvprātīgo kustības apmēru, cik daudzi cilvēki neatlaidīgi ziedo ukraiņu karavīriem nepieciešamo.

"Kravas arī savācās tādas, ka nevar visu salikt iekšā.

Beidzamajā kravā bija apmēram tonna ierakumu sveču, tad sausā pārtika, konservi, lielākoties ģeneratori, cirvji, zāģi, palagi, cimdi, siltās zeķes, guļammaisi. Un arī mašīnas paliek tur katru reizi. Pagājušajā reizē sešas, šajā reizē piecas," stāstīja vīrietis.

Turpat Lēdurgas pagastā Andra kaimiņš, lauksaimnieks Mārtiņš Gierkens arī iesaistās vietējo brīvprātīgo kustībā. Viņš atcerējās savas emocijas un pārdomas, sākoties karam Ukrainā: "Tas likās tik ļoti neiespējami un neticami, ka tam negribējās sākumā noticēt. Protams, bija arī baiļu sajūta par to, vai neatnāks arī pie mums. Un vienlaikus uzreiz arī mēģinājumi kaut kā palīdzēt, nu, negribējās sēdēt rokas klēpī salikušam un izlikties, ka tas nav saistīts ar mums."

Mārtiņa pieredze palīdzības kravu vešanā ir tieši kara sākumā. Tad viņš devās uz Ļvivu. Braucienu viņš arī atceras kā fiziski grūtu, bet emocionāli pacilājošu.

"Mēs izbraucām piektdienas pēcpusdienā un atgriežamies svētdien vēlā vakarā. Pa to visu laiku gulējām tikai divas stundas. Bet tas, protams, ir to vērts. Es nevienu brīdi nenožēloju. Dzīve tur nav apstājusies, bet, satiekot arī pašus armijniekus, – viņi ir optimisti un ļoti pateicīgi par palīdzību.

Tas varbūt arī galvenais iemesls, kāpēc iesaistījāmies šādā kustībā, lai zinātu, ka tā lieta aiziet līdz galam un ir tā pēctecība.

Ka tu saproti, ka tā mūsu tehnika strādā tur, mūsu lietas aiziet tur, un kādiem cilvēkiem, nevis vienkārši ziedo naudu uz kontu," stāstīja Mārtiņš.

Pēc viņa domām, palīdzības sūtīšanas apmēri Ukrainai nav pārsteidzoši. "Būtu lielāks pārsteigums, ja tādas nebūtu. Nedrīkst būt savādāk," viņš uzsvēra.