Gundai Tīrei, tāpat kā Briseles latviešu deju kolektīvam, šie bija pirmie Dziesmu un deju svētki. Gunda ārpus Latvijas dzīvo jau 18 gadu, ir precējusies ar igauņu diplomātu. Pirms diviem gadiem Briselē, redzot, kā dejo viņu bērni, abi ar vīru nolēma - laiks sākt dejot arī pašiem.
Gatavošanos deju svētkiem Gunda atceras kā ļoti spraigu: „Protams, ka gatavošanās process ir milzīgs darbs, stress, arī brīžam nesaskaņas. Tā ir visīstākā nervu un rakstura pārbaude. Tie cilvēki, kas ir Briselē, visi ir ar diezgan lielām personībām, un dejojot tās ir jāpaslēpj un jābūt vienam kolektīvam, nevis daudzām zvaigznītēm. Tā kā līdz tam bija samērā grūts ceļš."
Ja vietējo deju kolektīvu līmeni žūrija pirms svētkiem novērtē skatēs, tad diasporas dejotājus parasti vērtē pēc atsūtītajiem video. Bet Briseles latvieši ar tādu dalījumu nebija mierā un visu gribēja pa īstam, tāpēc... atveda žūriju uz Briseli: „Interesanti, ka žūrija nekad nebija sēdējusi tik tuvu dejotājiem. Jo [Latvijas] pārstāvniecības [Briselē] zāle ir drīzāk nevis zāle, bet telpa, kuru mēs dejojot arī aizpildām. Tā nu vienā malā sēdēja žūrija un varēja manīt, kā mūsu svārki plīvo. Mēs arī turpat dejojām."
„Briseles latviešu dejotājus" žūrija atzina par labāko diasporas deju kolektīvu, un Daugavas stadionā viņi bija starp 15 tūkstošiem citu dejotāju. Sevis pierādīšana turpinājās arī deju laukumā.
Mēģinājumos mums ir jāzina, kurš kolektīvs ir priekšā, kurš aizmugurē. Sākumā skatījās uz mums - Brisele, Brisele... Bet vienā mirklī mēs dzirdējām teikumu: „Bet jūs taču esat pavisam normāli cilvēki!"," stāsta Gunda.
Deju lieluzvedumu „Tēvu laipas" Gunda vērtē kā ļoti skaistu un dinamisku. Neizticis arī bez piedzīvojumiem: „Visskaistākā deja mums bija „Mūžam citas nemīlēšu". Bijām laukumā, un pēkšņi sākās šausmīgi spēcīgs lietus. Deja ir ātra, un likās, ka būs pavisam traki, slīdēs kājas. Bet tad lietus tikpat ātri apstājās un uz dejas beigām bijām smuki slapji. Pēc koncerta lietus atsākās un starp abiem koncertiem bija ļoti spēcīga lietusgāze. Bet tā sajūta uz laukuma, ka tu lec uz nebēdu, milzīgas lietus lāses sitas sejā un visi ir laimīgi - tas bija forši!"
Biezie Alsungas vilnas tautastērpi, ko briseliešiem darināja vietējie Kurzemes meistari, neesot traucējuši dancot arī karstā saulē. Praktiskās grūtības dejojot atkāpjas, saka Gunda. Grūtākais ir sēdēt malā un gaidīt savu deju. Kā daudziem dejotājiem, lielākais pārsteigums bijis pirmais ģenerālmēģinājums tērpos, kad pēkšņi mēģinājumos ielāgotie citu dejotāju krekliņi un frizūras pazudušas vienādos tautastērpos.
„Pēc pirmā ģenerālmēģinājuma, kad mēs gandrīz nokavējām uznācienu vienai dejai, jo nevarējām atrast, kurā vietā esam, mums bija šausmīgs ķīviņš," stāsta dejotāja. "Pusi nakts rīvējāmies, līdz beigās izdarījām kārtīgu mājasdarbu - visu sīki pierakstījām, kurā vietā atrodamies, kas kuram ir aiz muguras. Šo situāciju mēs atrisinājām. Bet ja tas notiek trijos naktī un pēc tam vēl ir jāgludina un jāmazgā krekli, jāpin vainadziņi... Visa tā Dziesmu svētku nedēļa ir mazliet sirreāla, jo gulēšana ir vien dažas stundas."
Fiziskais nogurums pēc deju koncertiem un emocionālās sadziedāšanās nakts bijis milzīgs, bet svētku nedēļas saviļņojums nav atstājis vēl ilgi, atzīst Gunda:
Tā „Kumeliņu" deja, ko jaunieši dejoja, man vēl visu vasaru skanēja galvā. Tas spēks, kas nāca no jauniešiem - kā viņi skrēja, kā viņi dejoja, tā vitalitāte... Tas ir kaut kas ļoti skaists. Tas noteikti attaisnojās, jādejo tikai tālāk. Gan Briselē, gan citur!"
Gunda piebilst, ka arī viņas vīrs igaunis kļuvis par īstu latviešu tautas deju patriotu. Tagad viņi atgriezušies Tallinā un ar igauņu deju grupu gatavojas Igaunijas Dziesmu un deju svētkiem nākamgad.
