„Galīgo sodu noteikt mūža ieslodzījumu...." Šogad jūlijā nolasītais tiesas spriedums, visticamāk, sabiedrībai nebija liels pārsteigums. Notiesātā - medmāsa, bija apsūdzēta divu savu bērnu slepkavībā un arī vardarbībā - mehāniskā redzes bojāšanā. Šie noziegumi izcēlās - tā bija Latvijā vēl nedzirdēta vardarbības forma. Tai gan ārvalstu literatūrā ir nosaukums - „mākslīgi izraisīta saslimšana". Proti, cenšoties imitēt slimību, vecāks dara pāri savam bērnam.
Lietas atklāšana Latvijas mediķiem prasīja vairāk nekā desmit gadu. „Ārsts uzticas, ārsts ir labticīgs, viņam ir jātic, viņš tic savam pacientam un pacienta vecākiem....," saka Bērnu slimnīcas psihoterapeite Gunta Andžāne. Dienā, kad lasīja spriedumu, viņa nebija Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas zālē. Taču viņa piedalījās lietas atklāšanā un arī liecināja tiesā.
Šajā lietā Andžāni iesaistīja kādā piektdienā pirms diviem gadiem. „Bija piektdienas piecminūte, un pēc piecminūtes daktere paaicināja uz nodaļu apskatīties, uzmest savu aci uz situāciju, kas tur notiek un kas tur nenotiek," atminas Andžāne.
Konsultēties par savu pacienti -12 gadu vecu meiteni - Andžānei lūdza kolēģe oftalmoloģe Sandra Valeiņa. Meitene kopā ar māti tobrīd atradās Bērnu slimnīcā, jo viņai bija kārtējais pasliktinājums.
Valeiņa stāsta, ka viss sākās ar neskaidru diagnozi ģimenē, kas apvienoja visus trīs sievietes bērnus. „Šie bērni bija šādi "nezināmie," tādēļ, ka visas viņu sūdzības īsti negāja iekšā parastās klasifikācijās," stāsta Valeiņa. Ilgus gadus viena no ārstu versijām bija kāda, iespējams, vēl neatklāta ģenētiska, metabolā saslimšana. Tobrīd jau divi šās ģimenes bērni bija miruši, it kā slimībai saasinoties.
Neskaidro diagnozi Valeiņa arī bija pārrunājusi ar ārvalstu kolēģiem. „Kad radās aizdomas? Tad, kad redzeslokā parādījās meitene - tad, kad meitene bija daudz vecāka, viņu bija vieglāk viegli izmeklēt, varēja labi dokumentēt. Viņa rādīja progresu un pēc tam pēkšņu regresu, pēkšņas problēmas, kuras bieži vien nebija izskaidrojamas. Tad bija sarunas ar profesoriem - ārstiem no ārvalstīm, kas strādā tieši šai virzienā, kas ir augstākā līmeņa speciālisti tieši šādu bērnu ārstēšanā," norāda ārste.
Kad ārstei radās jau nopietnas aizdomas, viņa saviem skolotājiem ārvalstīs sūtīja izmeklējumu bildes ar jautājumiem. Jā, tā var būt, viņi atbildējuši. Taču bija nepieciešami pierādījumi. Tālākais bija labs komandas darbs. Te liela loma bija psihoterapeitei Andžānei. Psihoterapeitei bija jāiepazīstas ar anamnēzi - pašas slimības, paša bērna un arī ģimenes vēsture.
Andžāne arī devās līdzi dakterei Valeiņai uz palātu, kur atradās 12 gadu vecā meitene un viņas māte. Andžāne nerunāja, tikai vēroja. „Es arī novērtēju viņu vizuāli, ķermeņa valodu, attiecības - kā viņas viena uz otru skatās, kā viņas komunicē, kādas ir attiecības. Vienīgais, ko tur varēja ieraudzīt - tik īsā laika posmā, ka tajās attiecībās nav tāda patiesuma. Tad, kad tika savākta pilna anamnēze, cik jau nu tā bija iespējama, tad bija secinājums, kas bija absolūti šokējošs," norāda Andžāne.
Atklājās baisa cēloņsakarība - neilgi pēc tam, kad ģimenes ārste meitenei izrakstīja psihotropas zāles - bērns nokļuva slimnīcā ar redzes pasliktinājumu. Vēlāk, izmeklēšanas gaitā atklājās, ka pirms acu mehāniskas bojāšanas meitene bija sazāļota.
Andžānei radās aizdomas par tā saukto deleģēto Minhauzena sindromu. „Pieaugušais vairs ar sevi neprovocē slimības, bet provocē bērniem šīs slimības - vai nu dabīgā veidā, bērns slimo, cieš, nedabū labas emocijas no saviem vecākiem. Vai nu vecāki pieliek roku tam, lai bērnu saslimdinātu. Pasaulē ir daudzi piemēri. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad vecāks darīja lietas, lai saņemtu un iegūtu caur bērnu uzmanību no ārstniecības personāla," situāciju analizē Andžāne. Tas dod gandarījumu, dod atvieglojumu un arī apmierinājumu, tas dod uz kaut kādu laiku labas sajūtas. Andžāne piebilst, ka tā rodas atkarība - cilvēks vēlas atkal izjust patīkamās sajūtas, tāpēc turpina darīt pāri bērnam.
Apsūdzētajai sievietei pirmās instances tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu, bet, visticamāk, tās vēl nav tiesāšanās beigas. Taču skaidrs, ka šī smagā lieta pierādīja komandas lomu un arī psihoterapeita nozīmi slimnīcā. Proti, ka līdzās ir cilvēks, kurš uz sarežģītu situāciju paskatīsies no cita leņķa. Ar šo gadījumu abas ārstes Andžāne un Valeiņa iepazīstinājušas kolēģus. Lai Bērnu slimnīcas ārsti, kas raduši uzticēties pacientu vecākiem, zina, ka allaž jāsaglabā arī vēss prāts un kritiskā domāšana.
Jāpiebilst, ka medmāsas lietā, visticamāk, gaidāms vēl otrs cēliens. Nesen notiesātā vērsusies tiesā ar apelācijas sūdzību. Pēc viņas advokāta Ulda Lapiņa teiktā, vienā no epizodēm viņai esot celta pārāk smaga apsūdzība – viņasprāt, sekas iestājušās aiz neuzmanības, nevis tīšas darbības rezultātā. Arī prokuratūra tiesā iesniegusi protestu, aicinot atzīt mantkārības aspektu.
