Ar Oleksandru Pogrebijski es pirmo reizi iepazinos pirms trijiem gadiem. Toreiz bija apritējuši pieci gadi kopš nelikumīgā referenduma par Krimas pievienošanu Krievijai un Oleksandrs kā pirmās Ukrainas kara veterānu kustības aktīvists un vadītājs koordinēja projektus, lai Ukrainas armijai celtu jaunas kazarmas. Tajās vietās, kur viņš pats pirms dažiem gadiem bija aizstāvējis savas valsts neatkarību un demokrātiju. Šī gada janvārī ar nu jau Kijivas domes deputātu Oleksandru satikties neizdevās, bet mēnesi vēlāk sākās karš.
Oleksandrs ar dienesta laikā iegūto zīmīgo segvārdu "Patriots" atkal devās pildīt savu karavīra pienākumu.
"Mēs ar savu veterānu kopienu sapratām, ka karš kuru katru brīdi sāksies, tāpēc mēs jau bijām izstrādājuši plānu, ko mēs darīsim. Kad 24. februāra rītā sākās karš, mēs sākām šī plāna realizāciju. Mums nebija jautājums, uz kurieni bēgt vai ko darīt. Mēs zinājām, kur satiekamies, kur pulcējamies un ko darām. Tā arī rīkojāmies. Es Kijivā izveidoju teritoriālās aizsardzības bataljonu, un sākām jau izpildīt kaujas uzdevumus pašā Kijivas pievārtē," stāsta Oleksandrs.
Oleksandra bataljons piedalījās aptuveni 20 tūkstošu cilvēku evakuācijā no Irpiņas pār nu jau leģendāro "dzīvības tiltu". Vēlāk bataljons tika pārcelts uz valsts dienvidiem, bet pats Oleksandrs atgriezās dienestā desanta triecienspēkos.
Kopš jūnija viņš piedalās aktīvajā karadarbība ukraiņu spēku pirmajās līnijās. Vien augusta sākumā pēc iegūtās kontūzijas uz kādu laiku no ierindas tika izsists, bet novembra sākumā Oleksandrs redzams jau ar Ukrainas karogu pie atbrīvotās Hersonas.
Jautāju, kādas ir viņa kā karavīra sajūtas par šo karu?
"Ja skatāmies no pretinieka darbībām kara laukā, tad man ir sajūta, ka tā ir muļķīga un nemākulīga karaspēka vadīšana, muļķīga un nemākulīga loģistika, kas ļauj mums sasniegt panākumus frontē. Un to mēs arī darām. Šis karš realitātē nemaz neizskatās tā, kā to stāsta internetā – ar uzvarām un pozitīvu noskaņojumu. Ja salīdzinām ar laiku, kad es dienēju Donbasā – 2015., 2017. gadā – tad var teikt, ka toreiz mēs vispār nekarojām. Tagad ienaidnieks izmanto pilnīgi visu – aviāciju, tankus, artilēriju un pat fosfora lādiņus," skaidro Oleksandrs.
Nereti tiek apgalvots, ka tā Ukrainas armija, kas kara laukā cīnās pašlaik, nav tā, kas bija vāji aprīkota un vāji motivēta 2014. gadā. Oleksandrs uzskata, ka līdz ar varas maiņu ir apturētas vairākas nozīmīgas reformas Ukrainas aizsardzības jomā, taču
pašlaik kara laukā uzvar patriotisms un ārvalstu palīdzība.
"Mēs uzvaram galvenokārt ārvalstu palīdzības dēļ. Ja tās nebūtu… diezin vai mēs gūtu panākumus. Protams, mēs uzvaram cilvēku ziedošanās dēļ un pateicoties mūsu karavīru varonībai. Pateicoties vienkāršiem elektriķiem un santehniķiem, kuriem savas dzimtenes aizstāvība ir gods. Tas viņiem ir pienākums! Viņi to izjūt un tāpēc arī izliek sevi par visiem 100 procentiem," uzsver Oleksandrs.
Oleksandrs pirms kara bija aktīvs eksprezidenta Petro Porošenko partijas "Eiropeiskā solidaritāte" biedrs, un arī karadarbības laikā viņš aktīvi līdzdarbojies "Porošenko fonda" sarūpētās militārās palīdzības izdalīšanā bruņotajiem spēkiem. Tās ir bijušas gan vieglās, gan kravas automašīnas, gan šajā ziemā tik ļoti nepieciešamās krāsniņas, tautā sauktas par "buržujkām". Vēl pirms kara Porošenko un pašreizējā prezidenta Zelenska atbalstītāju starpā valdīja nopietnas domstarpības.
Kā uzsver Oleksandrs, kara laikā politikas Ukrainā nav – ir kara likumi. Politisko domstarpību nav arī ierakumos. Ir tikai viens ienaidnieks, pret kuru ir jāturpina cīnīties.
"Es domāju, ka uzvara ir tuvāk, nekā vairums ukraiņu spēj iedomāties. Man pašam lūzuma punkts šajā karā bija brīdis, kad Krievijas karavīri bēga no Kijivas apgabala. Kopš tā brīža, jau kopš šī gada pavasara mēs esam virzījušies uz priekšu un uzturējuši tempu. Galvenais to nezaudēt. Un es domāju, ka jau nākamajā gadā mēs varēsim svinēt!" saka Oleksandrs.
