Tālis Tisenkopfs ir tādas ikdienā netaustāmas zinātnes nozares kā socioloģija pārstāvis. Viņa hobijs ir nūjošana, un tajā viņu parasti atbalsta suns Tobiass. “Nūjošana no skriešanas atšķiras ar to, ka ceļus netraumē, plecus izkustina. Sirds treniņš ir tādas pašas intensitātes. Es nūjoju sporta veidā, ar kārtīgiem atspērieniem nūjoju,” stāsta Tisenkopfs.
Nūjošana ļauj Tālim būt gan labā fiziskā formā, gan atpūtināt prātu, kas ikdienā nodarbināts ar zinātni un atrašanos pie datora.
Kļūt par zinātnieku ir bijis viņa mērķis jau kopš bērnības: “Diezgan agrā bērnībā es sapratu, ka gribētu būt zinātnieks. Es nezināju, ko tas īsti nozīmē, bet man likās, ka vajadzētu būt tādam. Man bija diezgan labas sekmes. Pirmajās klasēs ļoti pārdzīvoju, ka man bija trijnieks. Nekad nebija bijis, un tad viena skolotāja iespēra trijnieku. Toreiz bija piecu ballu sistēma. Tā bija vesela traģēdija.”
Tālis Tisenkopfs studējis filosofiju un socioloģiju. Daudzus gadus nostrādājis Latvijas Universitāte par pasniedzēju.
Bet kas tad īsti ir socioloģija? “Es teiktu, ka mēs piešķiram jēgu vai atklājam jēgu cilvēciskām darbībām, sabiedriskām norisēm. Mēs izskaidrojam tās. Parādām, kā šīs cilvēciskās darbības top, veidojas, kā tās attīstīsies nākotnē, tajā skaitā ekonomikā, piemēram, jauni biznesa modeļi saistībā ar veselīgu uzturu, ar atkritumus mazinošu patēriņu. Kādi biznesa modeļi apmierinātu šīs sabiedrības vajadzības,” skaidro Tisenkopfs.
Tāļa galvenā darba vieta ir viņa paša izveidotais “Baltijas studiju centrs”. Tas ir privātais bezpeļņas pētnieciskais institūts, kurā pēta ilgtspējīgu lauku un reģionālo attīstību, inovācijas pārtikas apritē un citas lietas. Institūtā ir tikai daži darbinieki. Šeit stāsts nav par skaitu, bet par saturu un efektivitāti savā darbā.
“Mēs esam devītajā vietā pēc piesaistīto projektu skaita un finansējuma. Tas ir gandrīz paradoksāli, ka tik mazi mēs esam, bet mēs apsteidzam dažu labu lielu universitāti un valsts atbalstītu zinātnisku institūtu,” norāda pētnieks.
Viens no jaunākajiem pētījumiem, kas pašlaik norit institūtā Eiropas Savienības pētniecības un inovācijas atbalsta programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros, ir par digitalizācijas ekonomisko un sociālo ietekmi uz lauku vidi. Kā modernās tehnoloģijas maina dzīvi laukos, kā tās atvieglo mūsu dzīvi, kā cilvēki tām pielāgojas un ko mēs tehnoloģiju dēļ zaudējam. Latvijā esošie digitalizācijas piemēri tiks salīdzināti ar piemēriem citās Eiropas valstīs.
Lai gan sākotnēji no malas varētu šķist, ko tad šādi pētījumi taustāmu dod sabiedrībai, patiesībā to ietekme ir visai lielai. Mēs vienkārši ikdienā šo zinātnisko darbu neizjūtam. Kā piemēru var minēt pirms kāda laika institūtā veiktu pētījumu par Latvijas lauku mazajām un vidējām saimniecībām, kas rezultējies ar izdotu grāmatu.
“Tagad, veidojot jauno lauksaimniecības politiku nākamajam Eiropas Savienības programmēšanas periodam, ministrija vēlas lielāku uzmanību pievērst vidējo un nelielo saimniecību segmentam. Deputāti paņēma šo grāmatu un aiznesa uz Saeimu, un izmantoja to kā pierādījumu, ka arī šādas saimniecības ir liela vērtība. Tās dod ieguldījumu ģimenē, vidē, labklājībā, ienākumos,” norāda Tisenkopfs.
Un tieši tādēļ šādi pētījumi ir nepieciešami. Gan politiķiem, gan sabiedrībai kopumā.
“Diezgan stresaini [dzīvoju]. Daudzi darbi, kas ir jādara. Katram darbam ir termiņš. Mēs vienmēr esam pionieri, visu izdarām laikā un labā kvalitātē. Dažreiz mēs esam tik labi, visu izdarām, un tad citi, kas neizdara, maina metodoloģiju. Tas nozīmē, ka mums jāsāk darbs lielā mērā no jauna, jo metodoloģija ir cita,” stāsta pētnieks.
Turpmākos gadus Tālis Tisenkopfs atvēlējis pētījumiem par digitalizācijas ietekmi lauku apvidos. Pētīs mūsu cilvēku paradumus, kas notiek ar tiem, kas iet līdzi laikam, un kas notiek ar tiem, kas nepiemērojas pārmaiņām, un kā jaunās tehnoloģijas mūs pašus maina. Mērķis ir stiprināt sabiedrības un politikas veidotāju spēju rīkoties atbilstoši izaicinājumiem, kurus lauku videi, lauksaimniecībai un mežsaimniecībai rada digitalizācija.
