Alkohola lietošana kā atbrīvošanās no bailēm
''Atstumtība… tā iet kopā ar visu manu pagātnes dzīvi, ar bailēm, ar atsvešinātību no cilvēkiem, no vecākiem. Patiesībā desmit gadus mana dzīve pagāja izolācijā no sabiedrības. Es dzīvoju kaut kādu savu privāto dzīvi savā mazajā pasaulītē, kurā dominēja alkohols. Es dzīvoju sev un tai pašā laikā man likās, ka nevienam es tāds neesmu vajadzīgs, kas, protams, daļēji bija taisnība. Atstumtība – tas vairāk priekš manis bija dvēseles stāvoklis.
Jo lai es varētu iziet no „atkarības purva”, man bija jāmeklē cilvēki. Es jutos atstumts, bet patiesībā es pats nebiju gatavs iet un pieņemt cilvēkus, kādi viņi ir.
Attiecībā par atkarības iemesliem. Es pats priekš sevis esmu definējis, ka nevar viennozīmīgi teikt, ka viss nāk no ģimenes. Droši vien, ka arī mana personiskā jaunības dzīve uz to mudināja. Bet viens no faktoriem bija baiļu atmosfēra manā bērnībā. Jā, man bija bail no mana tēva.
Un patiesībā alkohols tik ātri ienāca manā dzīvē, jo tas bija līdzeklis, kas atbrīvoja mani no bailēm, nepārliecības, mazvērtības, arī daļēji no vientulības, jo alkohols deva arī šo socializācijas faktoru. Bet pamatā pirmā sajūta, ko es atceros – tā bija brīvība no bailēm – ka es pārtraucu baidīties, ka es sajūtos, ka es varu dzīvot normālu dzīvi. Tā man likās tajā laikā, kad es lietoju – es beidzot dzīvoju normālu dzīvi, beidzot varu dzīvot kā cilvēks.
Tā pa nopietnam alkohols ienāca manā dzīvē 16 gados. 16 gados man aizgāja jau tāda vairāku dienu dzeršana, kas pēc tam desmit gadu laikā tikai progresēja.
Saistībā ar to, ka tēvs, kad iedzēra, kļuva agresīvs, es pats bērnībā patiesībā ienīdu alkoholu. Kad tēvs bija iedzēris, es izlikos, ka esmu aizmidzis, līdu zem galda. Kad vecāki sāka risināt attiecības, es slēpos, raudāju, es izjutu pastāvīgu naidu pret alkoholu. Es pat atceros, ka es gāju pie tēva skapja, tiku tur klāt un izlēju alkohola pudeles.
Jā, tas fons ģimenē man bija tāds nedrošs. Es jutu, ka tiklīdz ģimenē ienāca alkohols, kā tēvs bija iedzēris, man uznāca paniskas bailes, ka tūlīt būs skandāli, agresija, ka tūlīt mammu un mani sitīs.
Un tas ir vēl viens izskaidrojums, kāpēc vēlāk es pats sāku lietot – alkohols man deva tādu iluzoru drošības sajūtu, jo kā bērns es savulaik jutos ļoti nedrošs gan attiecībās ar cilvēkiem, gan vispār sabiedrībā kopumā.
Mīlestība un Dievs palīdz tikt ārā no atkarības
Kā notika izrāpšanās no alkohola purva – tas ir ļoti garš stāsts, bet lielos vilcienos bija tā, ka tad, kad mani vecāki (nevis vēl es pats) šo problēmu apzinājās, viņi mani veda pie dažādiem dziedniekiem, ampulas šuva, tad es kaut kādas terapijas izmēģināju, bet tā beigu fāze jau bija tāda, ka patiesībā jau es vairs nevarēju iedzert, bet arī nevarēju nedzert un, kā mēdz sacīt - tas ir viens no strupceļiem, kurā alkoholiķim jānonāk.
Un tad bija tā, ka manā dzīvē bija ienākusi mīlestība un pēkšņi es sapratu, ka es vēlos mainīt savu dzīvi. Protams, es visu laiku biju vēlējies mainīt savu dzīvi, bet tagad tas bija reālāk, taustāmāk. Bija meitene, kura teica: „Izvēlies – vai nu es vai alkohols! Ja tu beigsi dzert, mēs varēsim dzīvot kopā un mums varbūt būs laimīga nākotne…”. Un es, protams, jā, jā, viss būs labi, bet, protams, ka alkohola lietošanu nevar tā vienkārši apturēt, pateikt, es tagad vēlos ģimeni, es tagad pārtraukšu. Tas tā nenotiek. Tur ir vajadzīga ļoti smaga terapija un atveseļošanās process. Un, protams, ka es atkal norāvos, divas nedēļas nodzēru, un tajā brīdī, kad viņa to redzēja, viņa mani vienkārši nostādīja fakta priekšā.
Viņa teica: „Tagad izvēlies, vai nu tu sāc ar sevi kaut ko darīt nopietni, vai nu mēs vairs nebūsim kopā”.
Es ļoti gribēju būt ar viņu kopā, un es par to esmu pateicīgs Dievam par šo pirmo impulsu, kad tā spēcīgā vēlme būt kopā mani vedināja – paga, Kaspar, jāsāk kaut kas darīt! Un tā radikālā atšķirība, kas 2006. gadā notika, ka es pats pacēlu telefona klausuli, piezvanīju uz Minesotas programmu, aizgāju uz atbalsta grupu pie cilvēkiem ar līdzīgām problēmām, sāku runāt, sāku risināt. Un, protams, paralēli tam visam manā dzīvē jau toreiz bija Dievs. Kā es toreiz Viņu sapratu. Es savā sirdī lūdzos, lai viņš dod man šo iespēju – uzsākt savādāku dzīvi. Un patiešām tas brīnums notika. Bet es gandrīz 100% zinu, ka mana griba, mans spēks tas nebija, tā bija dāvana no augšas.
Es labi atceros simtiem citu reižu, kad es stāvēju vannas istabā, turēju galvu zem auksta ūdens un teicu – nē, nē, es vairs negribu, bet tomēr es pēc stundas gāju dzert. Bet tad tajā brīdī es arī ar asarām acīs sēdēju, lūdzos, lai Dievs man palīdz, un, jā… Es nezinu, varbūt es Dievam biju apnicis ar savām lūgšanām vai kā, bet viņš man dāvāja šo dāvanu.
Kāpēc es to zinu? Jo es pazīstu tik daudz cilvēku, kas turpina lietot, un viņi arī dara daudzas lietas, iet uz ārstēšanām, bet tomēr nekas nemainās.
Tā kā tas nenotiek tā. Nav tādas panacejas, kuru izdarot, cilvēks beigs lietot alkoholu. Tā ir milzīga Dieva dāvana, ko cilvēks var saņemt. Un acīmredzot tur ir nepieciešama kaut kāda cilvēka atvēršanās Dievam. Kaut kāda cilvēka paša gatavība saņemt šo dāvanu. Ja viņš nav gatavs, bet saka – es izpildīšu un tu man dod, tad tas tā nestrādā. Dievs nav tas instruments, caur kuru mēs varam kaut ko izdarot, pieprasīt – tagad dod man skaidrību. Nē. Tas nenostrādā.
Atvēršanās Dievam
Ko nozīmē cilvēka atvēršanās Dievam? Atbildot uz šo jautājumu, es, protams, nepretendēju uz kaut kādu absolūto patiesību, bet no savas pieredzes ta,s ko es atceros, ka patiesībā viss mans atkarību ceļš ir ceļš uz kaut kādu pazemību. Uz kaut kādu spēju pateikt – Dievs, es vairs neko nevaru izdarīt. Palīdzi man! Es vairs tiešām nespēju! Es vairs nespēju dzert, es vairs nespēju nedzert, es nesaprotu, kas notiek ar manu dzīvi.
Protams, nav manā spējā un varā pateikt, kāpēc Dievs vienam atbild, otram neatbild uz kaut kādām lūgšanām, bet cilvēkam kaut kādā veidā jābūt gatavam. Kādreiz vēl dzerošajā laikā es lasīju Jura Rubeņa rakstus, man ļoti patika, un es atceros, viņš teica, ka Dievs cilvēkam pretī sper tūkstoš soļu, bet viens solis ir jāpasper pašam, un tad es domāju, ka tas moments, kad es vienkārši pasaku, ka es vairs neko nevaru izdarīt, Dievs palīdzi man, bet nevis tikai ar vārdiem pasaku, bet ar visu sirds stāvokli to pasaku, tad es domāju, ka Dievs ir gatavs nākt un kaut ko darīt. Tajā brīdī, kad mēs paši vēl… Teiksim, es pats par sevi runāšu – tajā brīdī, kad es vēl „spirinājos” un teicu – Dievs, tu man palīdzi, bet vispār jau es pats arī vēl daudz ko kontrolēju, tikmēr nekas nenotiek.
Dievs ļauj mums iet līdz galam, kamēr šis ciešanu kauss ir pilns, un tajā brīdī, kad mēs pilnīgi padodamies, tad Dievs ir gatavs sākt strādāt. Un manā dzīvē tas notika tieši tā.
Tā atslēga varētu būt – absolūta, nu, kā Bībelē saka – nomiršana sev. Kad es pasaku – Dievs, es nekas vairs neesmu, nāc un glāb mani!
Jo man arī ir bijuši cilvēki, kuriem es gribu palīdzēt, bet es redzu, ka viņam viss vēl ir, viņam ir mašīna, māja, darbs, viņš tikai „iegrib” mazāk dzert. Tad es saprotu, ka tur neko Dievs nevar, jo cilvēks pats visu kontrolē, pats ir vēl sev Dieva vietā.
Es nesaku, ka visiem ir jāzaudē visi īpašumi un jānodzeras līdz pēdējam - tā, kā manā gadījumā tas bija. Kaut gan es pie vecākiem dzīvoju, es uz ielas vēl īsti nebiju, bet nebija vairs tālu. Ja man nebūtu tik labu vecāku, kas mani cieta vēl tik ilgi, tad es būtu vēl zem tilta jau labus gadus atpakaļ, pirms es beidzu lietot. Jā, manā gadījumā tas bija tas pilnīgais sabrukums un pilnīga sajūta, ka es vairs neko nespēju.
Pirmie gadi visgrūtākie
Pirmie gadi bija tādi grūtāki, bija šausmīgas bailes no tā, ka tūlīt uznāks tieksme un es dzeršu, un es ļoti daudz lūdzos – Dievs, tikai, lūdzu, nedod man tieksmi! Runājot par tieksmi - cilvēki mēdz teikt, nu kā – tev gribas iedzert, bet tu nedzer!
Bet tas ir tā – es nebūšu oriģināls – viens no maniem draugiem ir teicis, ka tas ir tāpat kā tad, kad mums ir caureja, mēģināt neiet uz tualeti, vai piecas stundas nemirkšķināt acis.
Un tāpēc es Dievam lūdzu, lai Viņš mani pasargā no šīs tieksmes, jo es zināju, ja man būs tieksme, es iešu dzert, es pārkāpšu pār piecām mājām, es vienalga kur dabūšu naudu, un es iešu dzert.
Un tie pirmie gadi bija grūti tādā nozīmē, ka ļoti daudz vajadzēja koncentrēties tieši uz dažādām terapijām, lai atveseļotos. Tas ir komplekss pasākums, tāpēc es vēlreiz saku – atbrīvošanās no alkoholisma, tas nav kaut kāds – es izdarīju un punkts, es tagad esmu brīvs. Tas ir komplekss process. Arī šodien man tas turpinās, tas nekur nav aizgājis, tā ir kompleksa slimība.
Nav jau tā, ka visi šie gadi bijuši tikai laimīgi. Bijuši kaut kādi „kritieni”, bijušas depresijas, skumjas, grūtsirdība, kā jau visiem normāliem cilvēkiem. Bet mani nekad nav pametusi sajūta, ka visgrūtākā diena, esot skaidrā un bez alkohola, nav pat salīdzināma ar visskaistāko dienu, kad es dzēru. Šai kontekstā visas grūtības man šķiet gluži smieklīgas.
Šodien, ja man ir kaut kādas grūtības, man pietiek tikai atcerēties, un saprotu, ka šobrīd viss manā dzīvē ir fantastiski un forši, un es tikai varu būt pateicīgs, ka Dievs dod man iespēju dzīvot šādu dzīvi. Un ka man visus šīs gadus nav bijis tieksmes, kas ir milzīgs brīnums. Jo tā tieksme ir kaut kas tik jaudīgs, ka to nevar cilvēciskiem spēkiem pārvarēt. Es neredzu tādu iespēju, tāpēc es arī nepārtraukti lūdzu Dievam šo savu spēju atcerēties, šo spēju saglabāt pazemību, lai es neiedomātos, ka es kaut ko šajā dzīvē baigi kontrolēju un varu visu izdarīt. Tas dod iespēju palikt kaut kādā pazemības stāvoklī. Jo galvenais, kas var atkal aizvilkt atpakaļ purvā, tā ir lepnība, ka es atkal pats visu varu, ka es visu kontrolēju un man viss ir kārtībā. Dievs dod iespēju caur lūgšanām, caur Svētajiem Rakstiem, caur baznīcas apmeklējumu palikt tajā stāvoklī, ka viņš man ir vajadzīgs, ka es bez viņa joprojām neko nevaru.
