Kā ir būt

kā ir būt - #17 turpinājums

Kā ir būt

kā ir būt - #19 vērtības

kā ir būt - #18 miers

Cilvēki visvairāk baidās ieraudzīt sevi patiesajā gaismā. Saruna ar skrituļslidotāju Nilu Jansonu

Skrituļslidotājs Nils Jansons, neskatoties uz savu ekstrēmo aizraušanos, mieru rod, piemēram, piedomājot pie elpošanas, kā arī disciplinējot sevi. Viņš uzskata, ka miers ir mūsos pašos, tikai mēs to neizmantojam, novēršot savu uzmanību ar tehnoloģijām un citām izklaidēm un nedodot iespēju pabūt klusumā pašam ar sevi. Ar savām pārdomām par mieru un tā atrašanu adrenalīna pilnā nodarbē skrituļslidotājs dalījās Latvijas Radio 5 jeb Pieci.lv podkāstā “Kā ir būt”.

Kas ir pirmais, ko iedomājies, kad dzirdi vārdu “miers”?

Skrituļslidotājs Nils Jansons

Tas ir brīdis, kad man nav satraukuma, nav problēmu – kad prāts nekur neskrien vai necenšas neko izdomāt vai atrisināt. Vienkārši jūtu, ka viss ir kārtībā – šeit un tagad. Tas parasti ir vakarā, dzerot tēju, dzīvoklī skan mierīga mūzika, un es lasu grāmatu. Tad ir tāds pamatīgs miers.

Vai mieru var izjust arī tad, kad ir problēmas?

Tas vienkārši ir jautājums par to, kā mēs raugāmies uz šīm problēmām. Vai mēs tās uztveram kā jaunus izaicinājumus vai kā problēmas. Ir visādas grūtības, tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, it īpaši, ja grib iet kaut kādu karjeras ceļu, sasniegt nospraustos mērķus darbā vai savā radošajā izpausmē. Skaidrs, ka vienmēr būs grūtības un viss nenotiks simtprocentīgi kā iecerēts, bet jāspēj uz to raudzīties ar mieru, jāspēj pielāgoties situācijai un būt elastīgam. Tad arī katra mazākā ķibele nesatricina iekšējo mieru. Nokrīt šķīvis, izšķīst – nu, forši, tas ir tikai šķīvis.

Kāda nozīme tavā dzīvē ir mieram?

Man šķiet, izjūtot mieru, es skaidrāk redzu, ko es daru un kur es dodos. Arī skaidrāk apzinos, kur es esmu, un tā varu jautrāk pavadīt katru dienu. Ja prāts kaut kur aizklejojis un katra diena šķiet kā jauna problēma vai nasta, tad skaidrs, ka arī tas prieks, ko varētu nest pasaulē un dot citiem, mazinās. Miers, man liekas, ir ļoti svarīga lieta, pie kuras katrs rod citu ceļu, bet svarīgi paturēt prātā – ja tas ir, tad vieglāk sajust, ka es skaidri redzu, kurp virzos.

Ņemot vērā tavu ikdienas nodarbošanos, kā tu kontrolē savas emocijas? Kuri ir tie brīži, kad jūties nemierīgs, un kā tu to risini?

Man liekas, ka es esmu diezgan mierīgs. Daudzi man jautā, kā es konkrētās situācijās varu saglabāt mieru.

Tu domā, ka tev tas izdodas dabiski?

Nē, esmu daudz ko darījis, lai saglabātu mieru – īpaši tagad, izpildot gan rīta, gan vakara rituālus. Bieži tā ir vienkārši elpošana, ko var dēvēt arī par meditāciju. Elpošana nereti atgriež pašreizējā brīdī, jo nemiers sākas tad, kad neesmu klātesošs, kad esmu kaut kur domās “aizskrējis”, pieņemot, ka tur būs tas miers. Vai arī uzskatot, ka, lai iemantotu mieru, jāizdara pietiekami daudz lietu, lai gan īstenībā man šādu mierinājumu vienmēr sniedz elpošana. Es varu atgriezties pie sava ķermeņa, saprast, kur es esmu, kas notiek, kā mans ķermenis jūtas. Tas ir viens no paņēmieniem. Reizēm gan man rodas nemiers, ja par ilgu nosēžu pie datora, līdz ar to, man šķiet, ka daudz ko ietekmē mūsu ieradumi.

Viena no grūtākajām lietām, ko cilvēks var darīt, ir mainīt savus ikdienas ieradumus. Cilvēks pieņem, ka vienkārši tāds ir, ka tādas īpašības viņam piemīt kopš dzimšanas, kaut īstenībā visu var nedaudz mainīt ar visādiem ikdienas rituāliem un ieradumiem. Ja šķiet, ka esi nemierīgs vai cīnies ar dusmu uzplūdiem, tad pareiza elpošana noteikti ir pamatlieta, ko var darīt, lai kļūtu mierīgāks.

Kad tu saprati, ka jāmeklē kaut kādas metodes, lai gūtu mieru? Kad tu apzināti tam pievērsies?

Mēdz sacīt, ka bieži cilvēks mainās, piedzīvojot grūtākus brīžus vai kaut kādas smagākas situācijas dzīvē. Man arī bijuši tādi pagrieziena punkti – dažas traumas, kas mani atturēja no sporta pusgadu vai pat ilgāk. Līdz tam neko daudz nebiju pārdomājis, vienkārši tvēru visas iespējas, kas radās, vieglā bezrūpībā baudīju dzīvi un visu, kas notiek, sponsori sūtīja uz sacensībām. 2014. gadā guvu nopietnu traumu un sāku meklēt veidus, kā labāk izdziedēt savu ķermeni. Tolaik sāku mēģināt meditēt, meklēju dabiskākas un pēc iespējas vienkāršākas metodes, kā varu palīdzēt sev justies labi.

Skrituļslidotājs Nils Jansons

Bieži vien mums rodas sajūta, ka ķermeni pārņem slimība, kaut patiesībā mēs vienkārši esam par maz gulējuši, par maz ūdeni dzēruši, par maz kustējušies. Tādas pamatlietas, ko nevajag ārstēt ar zālēm, vienkārši pietiek ar 30 minūšu mierpilnu pastaigu, glāzi ūdens, un pēc tam viss ir labi.

Kā tev liekas, kāpēc mēs par to aizmirstam?

Šobrīd ir tāds laikmets, kad nekad neko līdz galam nav iespējams paspēt. “Instagram” neapstājas, tehnoloģijas mums visu laiku dod jaunu informāciju, un cilvēki notrulinās, tās lietojot. Mūsu potenciāls ir daudz lielāks, nekā to izmantojam. Tāpēc pašdisciplīnai ir svarīga nozīme – it īpaši mūsdienu jaunatnei attiecībā uz sociālajiem tīkliem, jo tie var diezgan viegli mūs notrulināt. Es pats jūtu, ka šad tad vajadzīgs “Instagram detox” (attīrīšanās no “Instagram” – red.). Tur ir tik daudz informācijas, ka apjūc, sāc apšaubīt, kas esi, kas būtu jādara. Ir tik viegli atslēgties no tā visa un rast mieru – vienkārši vienam pašam pasēdēt klusumā, nevis visu laiku mēģināt kaut kā novērst uzmanību no sevis paša.

Man liekas, ka cilvēkiem mūsdienās ir bail palikt klusumā ar sevi. Mēs ļoti izvairāmies, piemēram, no garlaicības, jo tā šķiet diskomfortabla. Ir daudz vieglāk nevis vienkārši sēdēt pieturā un gaidīt sabiedrisko transportu, bet paņemt telefonu un tajā skatīties, lai tikai nebūtu garlaicīgi.

Domāju, cilvēki visvairāk baidās ieraudzīt sevi patiesajā gaismā. Ieraudzīt savus trūkumus, savas problēmas, emocionālās traumas un to visu pieņemt. Taču, no tā visu laiku novēršoties, tas nekur nepazūd.

Man tas šķiet ļoti svarīgi – it īpaši šajā laikā, kad viss mainās, sabiedrību sašķeļ dažādi viedokļi, un cilvēki aizmirst, kā rast vienu valodu. Tiek nodalīts, kurš kam tic, ir tik daudz viedokļu un problēmu, ka cilvēki vairs īsti paši nesaprot, kam ticēt, kas notiek. Jauniešiem ir depresijas. Tā ir ļoti plaša tēma.

Kāpēc skrituļslidas?

Uzvilku, kad man bija kādi deviņi gadi, un divdesmit gadus vēlāk es turpinu skrituļot. Galvenokārt pateicoties manam brālim, kurš tolaik sāka skrituļot, un es vienkārši gribēju darīt to pašu, ko darīja viņš.

Vecāki mani veda uz visiem sporta veidiem pēc kārtas, jo bērnam ir jātrenējas. Bet tad izmēģināju skrituļslidošanu, un viss – uzvilku slidas, un visa pilsēta bija mans spēļu laukums.

Bērnībā tas bija pagalms, tagad tā ir visa Rīga vai Jūrmala. Skrituļslidošanā nav tiesneša, kurš teiktu: “Sākt! Beigt treniņu! Šis ir atļauts, tas nav atļauts.” Es ģērbjos, kā es gribu. Skrituļslidošana ir dzīvesveids. Tie ir mani draugi, tas ir veids, kā es redzu pilsētas, ielas. Šī aizraušanās devusi visu, kas man šobrīd ir, un veidojusi mani kā cilvēku. Tā sniegusi iespēju iepazīt daudz jaunu draugu, kultūras, ceļot pa pasauli. Tā ir skaista lieta. Galvenokārt pateicoties ģimenes atbalstam, noteikti esmu tur, kur tagad esmu.

Kā īsti ir – vai skrituļslidošanai ir vairāk kopīga ar lidošanu vai slīdēšanu. Vai tu pa savu dzīvi slido, lido vai slīdi?

Kā kurā situācijā vajag. Var lidot, slidot, braukt, lekt. Tā ir dzīve. Mums nav jāapgūst viena prasme un tad jāmēģina tā pielietot visur, kur vien var. Dzīvē viss mainās, un ir jāspēj gan jaunatklāt sevi, gan pielāgoties situācijām. Jāzina, kad ir jālec, jāzina, kad jābūt mierīgam, kad jāslīd, kad jālido, tāpēc skrituļslidošana tik daudz man ir iemācījusi. Man šķiet, tā var plašāk paraudzīties uz dzīvi – veicot trikus, nākas arī krist, un tas ir smagi gan emocionāli, gan fiziski. Bet es zinu, ko tas prasa, – sasniegt savu mērķi. Ir jāciena citi, jāciena vieta, kur taisi trikus, jo neesi nekāds huligāns. Protams, viedoklis par ekstrēmo sporta veidu pārstāvjiem sabiedrībā atšķiras. Varbūt mēs reizēm no malas izskatāmies pēc huligāniem, un visi cilvēki jau arī nav vienādi, bet es domāju, ka šis sporta veids man ir iemācījis tikt galā ar problēmām, saglabāt mieru un cienīt apkārtējos.

Tu pirms tam minēji, ka mēs pasaulē nesam kādu vēsti ar to, ko darām, ar savu ikdienu. Kas ir tā vēsts, ko tu nes ar to, ko savā ikdienā dari?

Miera vēsts (smejas). Mīlestības vēsts. Nē, nu, es nezinu. Es arī pats sev ik pa laikam cenšos uzdot šos jautājumus – kas ir tas, ko gribu darīt. Skaidrs, es slidoju, redzu, ka varu iedvesmot jaunāku paaudzi. Tas viss ir forši, bet  domāju, ka mēs esam kaut kas daudz vairāk nekā tikai savas profesijas pārstāvji vai otras pusītes saviem mīļajiem. Tāpēc es cenšos uz savu dzīvi raudzīties plašāk un saprast, kur es gribu nokļūt, ko es gribētu izdarīt savā dzīvē.

Skrituļslidotājs Nils Jansons

Galvenais, es gribu vienkārši būt patiess pats pret sevi, nemēģināt sevi pamācīt, ka vajag tā vai šitā, bet klausīt iekšējai balsij, kas saka, kā ir pareizi. Ja esmu bijis autentisks, patiess pret sevi un darījis kaut ko labu, arī pats jūtu, ka vakarā pēc nodzīvotas dienas manī ir iekšējs miers.

Šajā dullajā laikā pasaulē ir ļoti lieli saspīlējumi, ne tikai fiziskas, bet arī ekoloģiskas problēmas, pandēmija, tāpat arī emocionālas un savstarpējo attiecību problēmas. Ja tu būtu miera vēstnieks, kādu padomu tu dotu, – kā sabiedrībai saglabāt mieru tik lielu saspīlējumu un satraukumu laikos?

Notiekošais brīžiem var traucēt sava ceļa iešanu. Redzot, kas notiek pasaulē, vienā brīdī var pārņemt bezcerības sajūta – kāda jēga vispār iet ārā un kaut ko darīt. Tikko izlasīju Stīvena Hokinga grāmatu, un viņš to noslēdza ar vārdiem: “Kamēr vien ir dzīvība, ir cerība.” Es domāju, tas ir svarīgākais – kaut kam ticēt un saglabāt cerību, ka paši varam darīt kaut ko lietas labā. Es domāju, bieži vien arī es un citi aizmirstam, kas mums ir dots un ko mēs varam paveikt. Mēs koncentrējamies uz to, kādi mums ir trūkumi, kas mūsos ir slikti un ko mēs nevaram mainīt. Taču, ja mēs nevaram atrisināt visas klimata problēmas un palīdzēt visiem, kas cieš badu, mēs tomēr noteikti kādam varam palīdzēt – izdarīt kaut ko labu, lai kas tas arī būtu. Ir tikai jāsaglabā cerība, un, manuprāt, arī humora izjūta. Bez tās nekādi. Ja nevarēsim vairs pajokot, mēs kā cilvēce būsim miruši. Tur nav variantu.

Ja tev nebūtu dullās dzīves daļas, kur tu vari kaut kādā veidā būt fiziski nemierīgs – lēkāt, slīdēt, slidot, lidot –, vai tu varētu būt mierīgs? Vai ir vajadzīgs nemiers, lai varētu būt miers?

Es domāju, miers ir iekšējs stāvoklis. Nav nozīmes, ko dari un kādi ir tavi izaicinājumi. Respektīvi, nozīme ir tikai tam, vai esi mērķtiecīgi tiecies uz to, lai iemantotu mieru, vai tam neesi pievērsis uzmanību, un līdz ar to tevī nav miera neatkarīgi no tā, ko dari. Es jūtu, ka tagad varu būt mierīgs, darot jebko. Reizēm sanāk sev uzlikt pārāk lielu nastu, bet šie brīži tad arī ir vislielākie izaicinājumi, kad varu pārbaudīt savu iekšējo mieru. Nevajag sevi vainot, ja brīžiem zaudē mieru vai pasaki kādu skarbāku vārdu, kad kaut kas nesanāk. Tas ir normāli. Man liekas, ka nav labi arī sevī kaut ko apspiest un sacīt: “Nē, es esmu mierīgs, viss ir labi.” Bet tikmēr iekšā viss vārās. Svarīgi būt patiesiem pret sevi. Kad saprotam, kā jūtamies, varam paraudzīties uz šo problēmu dziļāk, izprast iemeslus, kas licis tā justies. Mums visiem ir problēmas, un ir labi censties tās risināt, nevis novērst savu uzmanību ar ārējām lietām un darbībām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt