Cilvēki nedēļām ilgi dzīvo plūdu laikiem pielāgotu dzīvi

Jau nedēļām palu ūdeņos ieskautie cilvēki un saimniecības dzīvo citu – tikai plūdu laikiem piemērotu dzīvi. Lai arī Daugavas palu ūdeņi lēnām krītas, tomēr tas nenotiek tik ātri, kā to vēlētos plūdu skartie cilvēki.

Ar sauszemi vienīgā saikne tikai ar laivu, braucot no mājam uz darbu vai pēc maizes uz veikalu. Ir saimniecības, kas pienu ved kannās ar laivu, lai nelietu zemē, bet pienu nodotu. Tie ir cilvēki, kas plūdos savas mājas neatstāj, palīdzību nelūdz un iztiek pašu spēkiem vai ar kaimiņu palīdzību.

Tā šobrīd dzīve rit Daugavpils novada appludinātajās un no sauszemes nošķirtajās teritorijās. Te, neraugoties uz plūdiem, dzimst teliņi, bet saimnieki turpina ierasto dzīvi, gaidot ātrāku palu ūdeņu aiziešanu.

Laiva šobrīd ir vienīgais tranporta veids, kā no applūdušajām un no sauszemes nogriezto ciemu un māju iemītniekiem nokļūt vienam pie otra, līdz veikalam vai darba vietai pilsētā.

Šogad esam applūduši. Ūdens ienāca jau pagalmā, pat mašīnu nepaspējām līdz sauszemei aizvest. Citus gadus vismaz ar laivu varējām paairēties un tālak braukt uz darbu pilsētā, bet šogad nekā. Kartupeļus vakar no applūdušā pagraba iznesām ārā. Ar pārtiku arī - kā ir, tā ir. Pēc maizītes ar laivu jābrauc.”

Nīcgales ciemā „Senču” mājās pie saimnieces Annas atbraukusi meita ar znotu, visiem liels satraukums. Tas ir gan plūdu dēļ, gan notikums kūtī, kur tikko kā melnbaltajai raibaļai dzimis teliņš. Lai operatīvi palīdzētu, no Pārdaugavas - Ilūkstes novada - kaimiņš, sirmgalvis Antons ar laivu atvedis vetārstu un atceras, kā savulaik viņa vecāki līdzīgi plūdos steiguši palīgos kaimiņiem.

Ar teliņu viss kārtībā, zāles gotiņai, bet pašām vetārstam Jāzepam Šaršūnam tas ir pirmais gadījums, kad plūdu laikā nākas ar laivu braukt uz izsaukumu.

Daudzviet pie ūdenī ieskautajām mājām un saimniecībām, kas, piemēram, slauc govis un nodod pienu, to kannās ved airu laivās. Ar motorlaivu nemaz piebraukt nevar, jo dzenskrūve iestieg Daugavas appludinātājās zemēs - zālē un krūmos. Var redzēt, kā šajās pļavās peld lopbarības ruļļi, ko zemnieki nav paspējuši pasargāt no plūdiem. Cietiem ar steigu nācies izvākt no strauji applūstošajām teritorijām tehniku, piemēram, Ivanam no ūdens ieskautā Ribaku ciema.

Vismaz mazdēls atbrauca un palīdzēja visu tehniku savilkt tālāk, jo viss jau krastos bija. Vienīgi to vagoniņu nespējam izvilkt ārā. Tagad gaidu, kad atbrauks bērni, lai savāktu gružus, kas mūsu krastos sanākuši no Daugavas. Darba te būs daudz.”

Gružu kalni, ko sanesusi Daugava, pie tās krastos dzīvojošajiem cilvēkiem ir lieli - tās ir pudeles, pakas, maisiņi. Sakopšana būs pirmais darbs, ko nāksies veikt šo zemju saimniekiem pēc ūdens līmeņa krišanās. Šis process jau notiek, taču ne tik ātri, kā to vēlētos ūdens ielenkumā dzīvojošie, kas tikai Daugavpils novadā vien ir pārsimts cilvēku. Jo tikai ar palu beigām tiem sāksies normāla dzīve ar iespēju gan ar mašīnām nokļūt uz darbu vai veikalu, ar iespēju apstrādāt un apsēt dārzus un - pats galvenais - dzīvot ar drošības sajūtu, kas sākas tikai ar ledus vižņu un lielo ūdeņu aiziešanu no mājām un saimniecību laukiem.

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti