Iesildoties var pārbaudīt, cik tālu var aizpūst bumbiņu pa reni, un noskaidrot, kā ir vadīt ratiņkrēslu, ja acis ir aizsietas. „Ja kārtīgi pakomandē, tad tīri veikli braucam. Pagaidām vēl tikai sākam (..) viss ir jāizmēģina,” apņēmības pilns ir sporta spēļu dalībnieks no Jēkabpils Valdis Strods.
Apņēmības gana ir visiem sabraukušajiem, un nevienam vien izdodas paveikt arī ko tādu, kas sēžot ratiņos šķiet pavisam sirreāls. Ar dažādu tehnisku ierīču palīdzību Jānis, kurš 15 gadus pavadījis ratiņkrēslā, rāpjas aizvien tuvāk koka galotnei. „Bija grūti. Teiksim tā, uz beigām gan ir grūti. Sākums ir tāds, kāds ir. Liekas, ka nav viegli, bet nav arī viegli (..) Saņemties nebija nekādu problēmu. Baiļu nebija,” saka sporta spēļu dalībnieks no Rēzeknes Jānis Pavlovičs.
Pacelties no ratiņkrēsla izdevās arī Zigmāram, kurš pirms diviem gadiem saslima ar insultu. Lai gan satraukums bija gan pašam, gan mammai, virsroku ņēma gandarījums. „Man ir prieks, ka viņš uzdrošinājās, jo ir pagājuši divi gadi, un tās ir pirmās tādas nopietnas aktivitātes. Nu tādas aktivitātes, ko viņš nav darījis bez fizioterapijas, ergoterapijas,” teica Zigmāra mamma Inese Vilcāne.
Savukārt trīskārtējais Paralimpisko spēļu čempions Aigars Apinis jau lūkojas pēc jauna sportista. „Šādas aktivitātes vajag. No šādām mazām aktivitātēm rodas kaut kas tālāk un lielāks un varbūt - man tāda trenēta acs – izdosies pierunāt kādu arī nodarboties ar kādu paralimpisko sporta veidu,” saka Apinis.
Kopumā paralimpiskajās spēlēs piedalījās vairāki desmiti sportistu no visām Baltijas valstīm.
