Nedzirdīgajiem

Nacionālo Bruņoto spēku parāde no 11. novembra krastmalas

Nedzirdīgajiem

Valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanas ceremonija ar surdotulkojumu

Dzimtaskoks. Virza-Stērste

Cik laimīga ir mūsu dzimta, ka mēs esam dzīvi. Intervija ar rakstnieci un diplomāti Annu Žīguri

Dzejnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes dzimtas koks joprojām ir dzīvs. Tā zari sazarojuši gana plaši, bet dzimtas piemiņu mūsdienās uztur dzejnieku mazdēls un mazmeita, kā arī mazmazmeita. Intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Dzimtaskoks” rakstniece un diplomāte Anna Žīgure stāsta par dzimtas likteni, par vērtībām, kas padomju okupācijas laikā ļāva dzimtai nepazaudēt savas saknes. Un skaidro, kāpēc joprojām dzimtas turpinātāji uzskata par savu pienākumu atgādināt par Virzu un Stērsti, par viņu lomu un vietu Latvijas literatūras vēsturē.

Harijs Beķeris: Iesākumā tiksim skaidrībā ar radurakstiem, kā ir – jūs sevi pie Stērstes vai Virzas dzimtas, Lieknas dzimtas vairāk pieskaitāt?

Anna Žīgure: Pie abiem diviem, ļoti stipri pie abiem diviem, bet savā ziņā var būt, ka tiešām mazliet vairāk pie Stērstu, jo Elza Stērste, mana vecmāmiņa – ar viņu man saistās pašas pirmās bērnības atmiņas.

Stērstu ģimene ap 1890.gadu

Virzu neesmu redzējusi nekad. Viņš nomira astoņus gadus pirms manas dzimšanas, un tad, kad viņa [vecmāmiņa] atgriezās no Sibīrijas, tad tomēr mēs ļoti daudz tikāmies un tuvas bijām.

Sākot tomēr ar to saulaino bērnību - kā ir augt ar apziņu, ka vecmāmiņa ir cietumniece?

Tas bija manā ļoti agrā bērnībā, man bija trīs gadi, kad viņu izsūtīja uz 25 [gadiem], un tad es biju 1. klasē tepat Asaru skolā, kad viņa atgriezās.

Man nebija nekādas tādas apziņas vai tādas nolemtības, ka viņi nu ir cietumniece. Viņa bija tālu projām, mēs sūtījām zīmējumus, mēs sūtījām fotogrāfijas, bērnu, mazbērnu fotogrāfijas, mēs ar brāli, kad mazi bijām. Un viņa mums sūtīja dzejolīšus, un tad viņa man atsūtīja vienu no bērza tāss pītu groziņu un izšūtu kleitiņu. Viņai patika izšūt, pirms viņai bija tas insults un viņa bija paralizēta – kreisā roka un kāja nekustējās. Un, kad viņa atgriezās, tās bija tādas pieaugušo cilvēku rūpes un bažas, man viss tas nebija tāds smags laiks.

Bet kā bija, Elza Stērste – viņa uzvedās kā vienkārša ikdienas vecmāmiņa vai kā pasaules klases dzejniece, tulkotāja?

Nē, vairāk jau kā vecmāmiņa un kā ārkārtīgi gaišs cilvēks, un tāda, kas daudz ko mācīja, iemācīja. Piemēram, viņa mani iemācīja, pati kreile būdama un šūdama ar kreiso roku, un droši vien daudz ko citu darīdama, - viņa man, kreilei, iemācīja ēst zupu ar labo roku. Tad, kad viņa atgriezās no Sibīrijas, viņa teica: “Tagad sāksim.” Bet arī daudz ko citu, daudz ko tādu, ko es toreiz varbūt nesapratu nemaz, bet ko es esmu novērtējusi vēlākos gados un joprojām. To lielo dzīves gaišumu, to gaišo skatu uz dzīvi, neraugoties uz visām grūtībām un visu, ko viņi bija pārcietusi.

Vienā no dzejolīšiem ir tādas rindas, ko es nekad neesmu aizmirsusi un vienmēr pati pieminu: “Atmiņas kā sniegi irst, viss, kas ļauns, ir jāaizmirst”. Un tas ir tas viens, ka tomēr tāds gaišs skats uz dzīvi, ne dumji optimistisks, ne tāds operetisks, bet tāds tomēr gaišs pēc Sibīrijas. Un otrs tas, ka - es varu, man jāvar, es varu. Kā jau teicu, viņa bija paralizēta, kreisā roka un kāja nekustējās nemaz. Pēc atgriešanās viņa tomēr nodzīvoja 20 gadus, ļoti piepildītus, garīgi piepildītus gadus – viņa rakstīja un tulkoja, tikās ar cilvēkiem un interesējās par dzīvi, interesējās par dzeju. Nu tas bija tāds liels garīgs spēks, ko pie viņas es ievēroju un, kā jau es saku, gadiem ritot, aizvien vairāk… Jo man pašlaik ir 71 un viņai bija 71 tad, kad viņa atgriezās no Sibīrijas. Tad to tā vairāk saprot nekā toreiz.

Viņa kaut kā lika nojaust vai saprast, vai sajust to, ka sistēma viņu ir salauzusi?

Nē, es domāju, ka viņu nekad nesalauza sistēma, un par to invaliditāti, kā viņa pati to teica – es atgriezos no Sibīrijas kā invalīde, tas tā bija. Viņa vispār nemēdza [dusmoties], viņa bija ļoti rāma, un viņa arī, es domāju, ka viņa nekad nedusmojās. Viņai tā jau bija arī audzināšana, un tas bija tāds – kas tagad ļaudīs ir manāms un piemīt bieži tāds īgnums par dzīvi un dusmas, - tas viņai tā kā bija gājis garām, bet tā bija tiešām tā laika audzināšana. Man kāda viņas draudzene kādreiz teica, - tas jau bija septiņdesmitajos vai astoņdesmitajos gados, - ka senāk cilvēki nekad nevarēja iedomāties izgāzt savu slikto omu tramvajā pret svešu cilvēku vai pret otru, tas nepiederēja pie labas izglītības, pie labas audzināšanas un izglītības arī, bet galvenais, ka pie labas audzināšanas. Tā nedarīja, tā nemēdza darīt.

Video: Anna Žīgure dalās atmiņās par Elzu Stērsti (3 min. 45 sek.)

Jums nav zināms, kā viņai bija dzīvot ar to zīmi, ka viņa ir Virzas sieva?

Es domāju, ka tas bija neapšaubāmi viens no iemesliem, kāpēc viņu vispār arestēja. Ne jau tā Franču grupa, to viņai tā piesēja, kā tagad saka – pēdiņās. Tur viņai nevarēja nekādu īstu vainu uzrādīt par to piedalīšanos franču pulciņā, jo viņa tur bija ļoti maz bijusi, izrādījās. Viņa pati rakstīja savās atmiņās un arī tiesas protokolus es esmu lasījusi – viņa bija divas reizes, vienreiz viņi runāja par franču teātri 18. gadsimtā un otrreiz par Bodlēra estētiku. Nu tur nevarēja viņai neko īsti, neko tādu..

Elza Stērste 1930.gados

Bet bija citas lietas, un tas – kā Virzas sievai; viņa to nesa ar lielu pašcieņu grūtos laikos. Un tajos protokolos arī es izlasīju, ka viņai pratinātājs jautāja, kāpēc jūs mājā turējāt tādu brošūriņu, - tāda brošūriņa “Straumēni”. Un viņa krievu valodā, – jo viņa gribēja atbildēt krievu valodā un lai viņu pratina krievu valodā, viņai bija perfekta krievu valoda, tāpat kā franču un vācu, un mazliet angļu, - viņa ir atbildējusi, ka tā nav brošūra, tā ir grāmata, tā nav pretvalstiska, kā jūs man sakāt, bet tā stāsta par ļoti seniem laikiem. Tā nevar būt pretpadomju, jo tie ir stāsti, un tā ir piemiņa no vīra.

Tanīs laikos tas nebija iespējams, bet tā viņa centās, cik varēja saglabāt, saglabāt un uzturēt viņa piemiņa, starp citu, arī sarakstīdama savās atmiņās veselu tādu atsevišķu mapi par Virzu un par Virzas daiļradi, kuru viņa beidza ar tādiem zīmīgiem vārdiem: “Šo es rakstu, tāpēc (un tas bija 50., 60. gadu beigās), ka saredzu nākotnē veselu pulku jaunu cilvēku, pētnieku, kas pētīs viņa daiļradi.” Viņa tā skatījās, ar tādu vīziju uz priekšu.

Jums viņa arī kaut ko par Virzu stāstīja?

Nē, mēs neko nerunājām, nerunājām neko. Es biju jauns cilvēks, un man bija mana skola, un pēc tam studijas Tartu un viss, aizņemta. Vispār par tiem agrākiem laikiem viņa netika man neko daudz stāstījusi, mums nebija daudz tādu brīžu, kad mēs būtu tā runājušās, tā ikdiena prasīja tik daudz laika, ko es, protams, tagad ļoti nožēloju. Tāpat kā mēs visi, ja runājam par saviem vecākiem un vecvecākiem, kāpēc nepaprasīja to un to, un to. Par “Billītēm” neko, tā kā, ko zināju, to zināju. Bet visas grāmatas viņai bija sadegušas. Jelgavā mums jau nebija manā bērnībā neko daudz Virzas grāmatu, pat mājās, jo vienkārši nebija, viņas visas bija sadegušas un atkal “Billītēs” iznīcinātas.

Cik daudz Jūs atceraties no Elzas Stērstes bērēm? Es jūsu grāmatā lasīju, tāda traģiska lappuse, ja tā padomā, iedziļinās. Kā jūs toreiz uz tām bērēm skatījāties un kā tagad? Tādā ziņā, ka cilvēks bērēs nedrīkst pieminēt neko tādu, jo tu zini, ka būs citi cilvēki turpat blakus, kas varētu radīt kādas sekas, nedrīkst vīru pieminēt…

Bēres bija, cik es atceros, visai lielas, plašas, cilvēku bija ļoti daudz, un es domāju, ka visi varbūt domās kaut ko domāja, bet tas bija tāds laiks, kad tas bija pats par sevi saprotams, kad ko varēja pieminēt, ko nevarēja. Neviens tur bērēs tādu īpašu drosmi droši vien negribēju parādīt, jo nezināja, kas tur – droši vien arī sveši cilvēki bija klāt. Bet tas bija tādā pavasara, saulainā aprīļa dienā, un tur liela daļa cilvēku, kuru tagad vairs nav, zināja gan Elzas Stērstes mūža ritumu visu, gan Virzas [dzīvi] un kas bija satikuši Virzu. Es šodien tieši domāju par to, ka man ir zināms tikai viens cilvēks, kas ir šai saulē un kas ir saticis Virzu, un tas ir dzejnieka Vitauta Ļūdēna brālis Daumants Ļūdēns, kurš dzīvo Bauskā, kuram ir jau pāri par 90. Un viņš atceras, kā Virza viņu ir klēpī turējis. Bet citādi es domāju, ka nav vairs dzīva neviena, kas būtu viņu saticis.

Man pašai kādreiz prasīts – kā jūs jutāties kā Virzas mazmeita skolā? Nu nekā, par to nerunāja, to tagad, izrādās, visi zināja. Manā Asaru skolā un Pumpuru skolā par to nerunāja, tas bija kaut kas tāds pašsaprotams un tas kļuva pašsaprotams, jā. Pēc tam, kad es biju beigusi Tartu Universitāti un atgriezos Latvijā, tad varbūt, ka es tāpēc nedabūja darbu tur, sākumā trīs mēnešus meklēju darbu, nedabūju. Varbūt, ka tas bija tāpēc, bet, protams, bija tāda savāda sajūta tad, kad – vai, tu tak esi Virzas mazmeita! un tā uzreiz tāds pagrieziens… Bet manī nekas nebija mainījies, man tas visu laiku bija nācis līdzi.

Jūs kādreiz esat domājusi par to, ka - viņš grāmatā raksta, ka parasti ģimenēs visa saimniecībā uz sievietes pleciem bijusi, - varbūt, ja Elzai dzīve būtu bijusi vienkāršāka, varbūt viņa būtu vairāk realizējusies vai dzīve būtu iegrozījusies kaut kā citādāk?

Droši vien, jo, piemēram, Ivars Ivasks domā, ka viņa būtu vēl daudz spēcīgāka, ja viņai būtu bijis vairāk laika un iespēju, būtu kļuvusi par vēl daudz spēcīgāku dzejnieku, nekā Virza bija. Es nemāku teikt un negribu arī komentēt, bet to viņa pati gribēja, viņa nebūtu spējusi dzīvot ar cilvēku, kas nevar ar viņu dalīt pārdzīvojumus, garīgos pārdzīvojumus, izlasot dzeju vai prozu. Viņa zināja, ko viņa upurē no sevis, atdodama to dzejniekam ar lielo burtu, kā viņi to saka.

Viņai bijuši ļoti grūti brīži mūžā ar Virzu, bet to viņa ar cieņu nesa, zinādama un apzinādamās; man tas liekas gandrīz pavisam noteikti, ka, ja nebūtu viņa bijusi, tad nebūtu arī tik varens dzejnieks mūsu tautai, kāds bija Edvarts Virza, ja nebūtu viņas, kas to balstīja un deva viņam spēku. Kādā reizē, kad viņa laikam nebija izturējusi viņa temperamentīgo raksturu un aizgājusi no mājas pie mātes, tad viņš viņai bija rakstījis, ka nāc, lūdzu, atpakaļ, es nevaru strādāt, ja blakus istabā neskan tavi soļi.

Kā jūs domājat, jūsu māte – Amarillis, tas bija mīlestības bērns, tā teikt – kopīgs piepildījums?

Jā, es domāju, ka noteikti. Bet ir tāda dīvaina lieta pēc tam, ko es izlasīju Elzas Stērstes atmiņās, ka kaut kad tanī laikā pēc kara viņa raksta, ka Jelgavā sadeg pilnīgi viss, nu tātad grāmatas, rokraksti, gleznas, trauki, mēbeles, viņa palika ar māsu Helēnu divas pilnīgi vienā vasaras kleitā. Un tur viņa piebilst: arī Virzas, dzejnieka man pēdējā rakstītā vēstule 1921. gadā. Tas bija tad, kad Amarillis piedzima. Kaut kas, acīmredzot, notika viņu attiecībās 20. gadā, kad viņi bija abi divi bija kopā Parīzē, jo pēc tam viņi nav nevienā ārzemju braucienā vairs bijuši kopā.

Elza Stērste ap 1920.gadu

Neskaitāmas reizes Virza bija Francijā un Itālijā, un arī nezin cik ir bijusi Elza Stērste Francijā un Itālijā, kur viņas māsa biju sūtņa kundze, Spekkes kundze. Un viņa tur ciemojās un braukāja, un arī Anglijā un citur, bet kopā viņi ārzemju braucienā nevienā vairs nav bijuši, tātad, acīmredzot, tas ir bijis vienkārši grūti vai nu panest, vai kaut kā tā, ka tu neesi savās mājās. Nezinu, kas tur notika.

Jūs esat domājusi, kāpēc mums Rīgā joprojām nav Virzas ielas...

Jā, bija veselu gadu. Virzas iela bija tas gabaliņš Strēlnieku ielā no Elizabetes ielas līdz Dzirnavu ielai. To nosauca par Virzas ielu. Bet tad, kad nāca pirmā okupācija, padomju okupācija 1940. gadā, tad to likvidēja, un arī vācu laikā to vairs neatjaunoja. Un Virzas iela vienīgā man zināmā ir Iecavā - kopš 1989. gada tagad ir, kas ir viena no galvenajām ielām, Lielajai ielai vai Rīgas ielai pāri krustojās.

Video: Anna Žīgure: nekad neesmu sapratusi un nesapratīšu, kāpēc ne Virzas, ne “Straumēnu” nav mūsu kultūras kanonā (6 min. 9 sek.)

Uz Virzu jūs esat skatījusies tikai kā uz vectētiņu vai arī kādreiz tā literatūrzinātniski?

Nē, literatūrzinātniece es neesmu un kā uz vectētiņa arī ir bijis grūti skatīties savā ziņā. Jo, kā es teicu, viņš astoņus gadus jau bija miris, kad es piedzimu, un es piedzimu dziļos Staļina laikos, kad to nekādi nekur nepieminēja un, atskaitot mūsu mājā, nerunāja.

Bet tas, kas man tagad ir bijis kā visiem mūsu dzimtas locekļiem, ir tā lielā pienākuma apziņa viņu celt augšā, par viņu atgādināt mūsu tautai, [atgādināt] par viņu, kas ir bijis kādreiz mūsu tautai ļoti svarīgs, tāpat kā par Elzu Stērsti. Bet Elza Stērste bija daļēji, tā teikt, atļauta dzejniece, viņš bija totāli aizliegts.

Es esmu tagad domājusi, ka, neraugoties uz visu, kas ir noticis - ir Andas Kubuliņas sastādītie 7 viņa Kopoto rakstu sējumi, ir iznākusi dzeja, ir arī “Straumēni” vairākas reizes pārizdoti, ir šad un tad skanējušas dziesmas ar Virzas vārdiem, bet to ir ļoti daudz - tāds pavisam nezināms Berlīnē dzīvojošs Maksims Strunskis savācis tās dziesmas, tur ir 50 ar viņa vārdiem. Viņam, kas bija tāds totāli aizliegts  - pilnīgi krusts pāri, atskaitot ārzemju latviešiem, kuri viņu zina un kuri dzīvojuši ar viņa darbu, mūža darbu un dzeju, un “Straumēniem”, - viņamir daudz grūtāk bijis atgriezties mūsu atjaunotajā Latvijā nekā tādiem dzejniekiem vai rakstniekiem, kas bija pa pusei aizliegti. Piemēram, kuriem tagad ir visa daiļrade atļauta, tā teikt, un var dienas gaismā [būt], bet kuriem daļa visu laiku bija [aizliegta]. Piemēram, Rainis, piemēram, Aspazija un Skalbe, un Akuraters un daudzi citi vēl tādi; Skalbem pasakas, piemēram, - un kuriem tagad mēs redzam, ka daudz vairāk un bagātīgāk ir bijis, bet Virza bija tik ļoti aizliegts, un tas ilga 50 gadus, ka viņa atgriešanās Latvijas kultūrvēsturiskajā apritē un Latvijas kultūrā un literatūrā, un dzejā ir bijusi ārkārtīgi grūta un smaga.

Un nav bijusi arī no valsts puses tāda griba kaut ko vairāk darīt, tas viss ir izcīnīts, galvenokārt arī tie sējumi, tiesa, Kultūrkapitāla fonds pieslēdzās pēdējiem, lai varētu iznākt, bet citādi ir bijusi tādu tīri privātu cilvēku naudas meklēšana, kas grib palīdzēt. Un tas viss ir gājis ļoti, ļoti smagi, un es to nekad neesmu sapratusi un nesapratīšu ar’, kāpēc, piemēram, ne Virzas, ne viņa “Straumēnu” nav mūsu kultūras kanonā. Varētu domāt, ka tas pats par sevi saprotams, ka ir, bet nav, un nezinu, vai kāds domā, ka to vajadzētu. Un tāpēc mūsu ģimenei un dzimtai ir bijis tas lielais pienākums – ja neviens cits to nedara, tad mums tas ir jādara. Ir kaut kā visu laiku par viņu jāatgādina un jāceļ, un tā tas ir.

Tiešām jums jādara, jo es lasīju Arnolda Apses atmiņas, kad Virza jau bija uz slimības gultas 40. gadā, tad viņš ir tam kaimiņpuikam mācījis un stāstījis, kā visi viņu saucot par galma dzejnieku, bet tas galms viņu jau kaitināt sākot, viņa dvēseli sāk maitāt. Bet, kā Virza teica, - viņa laiks ir pagājis viņam garām. Kad tad pienāks tas Virzas laiks?

Es domāju, ka toreiz – tas bija 40. gadā, kad Apse teica, es domāju, ka viņa laiks nebija galīgi viņam pagājis garām.

Bet pats dzejnieks tā teica..

... viņš tā jutās, viņš varbūt bija jau slims, un tad viņam bija visādas tādas ļoti bēdīgas un depresīvas domas, dabīgi. Un es domāju, ka viņš nebija nekāds aklais arī attiecībā pret Latvijas nākotni, jo cilvēki ir izbrīnījušies par to, ka 1939. gadā viņš uzrakstīja savu “Baigo vasaru”, kas 1940. gadā piepildījās. No otras puses, tur jau pat nevajadzēja būt dzejniekam, lai - tagad jau mēs zinām, kādas bija noskaņas un kā viss ritēja 39. gadā – lai 39. gadā to saprastu, kas varētu nākt. Tīrais brīnums, ka bija vēl kāds, kas to nesaprata. Bet, protams, dzejnieks to saprata. Bet, kad nāks tas laiks, es tiešām... Kad viņus skaitītu vienā rindā, teiksim, kad skaita – Rainis, Aspazija, tad Virza. Tā normāli, bet viņš vienmēr, vismaz mēs to tā uztveram, tiek piemirsts un, protams, piemirsts tāpēc, ka par viņu maz runā.

Video: Anna Žīgure: Bez “Billītēm” cita pieturas punkta mūsu dzimtai Latvijā nav (3 min. 14 sek.)

Kur jūsu mātei tāda dūša bija toreiz veidot tēvam un mātei veltītu muzeju, jūs ilgi par to spriedāt, runājāt?

Nē, viņi to tā izlēma jau tad, kad dabūju atpakaļ “Billītes” 90. gadā, tad viņa to tā izlēma, tas bija pats par sevi saprotams, tā bija viņas bērnība. Viņas 18 gadi, kad viņa tur bija laimīga un visi bija kopā, un es domāju, ka viņai bija arī tieši tā pienākuma apziņa un liela, liela duka un pienākuma apziņa, ka ir jābrauc uz turieni.

Mellužos, kur mēs dzīvojām 50 gadus, tur mēs īrējām - sākumā Alfrēds Kalniņš bija dzīvs, pēc tam no Žilinskiem, bet tas nebija mūsu. “Billītes” ir vienīgais, kas bija mūsu ģimenes un mūsu dzīves īpaša vieta. Viņa tur brauca un sāka, un to atdeva, man liekas, ka 90. gadā pagasts atdeva, nolēma, atdeva atpakaļ, un tad tas viss tur uzsākās. Būtībā tā viņi sevi īstenoja, jo domāju, ka tanī laikā, padomju varas gados, ka viņa visu laiku staigāja pa dzīvi kā tāda svešiniece mazliet. Ka viņa nepieņēma un viņa nejūtas labi. Viņa jutās labi tikai tad, kad viņa aizbrauca kādā ekskursijā uz Kaukāzu vai kaut kur tur, tad viņa bija laimīga. Bet ikdienā viņa nebija laimīga, un “Billītēs” viņa sevi īstenoja kopā ar manu brāli un sākumā arī ar viņa sievu. Mēs tur palīdzējām, cik varējām, galvenokārt jau ar līdzekļiem.

Par šiem laikiem runājot, es nevaru iedomāties nevienu rakstnieku, kurš būtu pelnījis muzeju, piedošanu, bet jūs varētu padalīties, kāpēc tautai tāds muzejs būtu vajadzīgs, kāpēc vajadzīgs tāds Virza, tāda Stērste?

Kāpēc? Tāpēc, ka, piemēram, Andrejam Upītim ir trīs muzeji.

Rainim vēl vairāk...

Rainim vēl vairāk, un Aspazijai, un, ja mēs domājam par Virzu un Stērsti kā par ļoti būtiskiem Latvijas literatūras un kultūras pieturas punktiem, pamata akmeņiem, - jo pamatakmeņi visu laiku tiek likti kultūrā un literatūrā ne jau tikai 19. gadsimta beigās, bet uz kā balstās mūsu dzeja un kultūra, un vispār mūsu mentalitāte un apziņa, - tad vienkārši to bija nepieciešams darīt. Un, tā kā mana mamma to jau bija iesākusi, tad mēs to turpinām, jo nav ne mazākās domas, ka to vajadzētu pamest, jo tur brauc cilvēki, kam tas ir vajadzīgs.

Tur ļoti daudzi brauc, un gandrīz vai jāsaka, ka aizvien vairāk brauc ekskursijas un skolēni, lai redzētu tādu vietu, koptu vietu, garīgu vietu, vietu, kas dod garīgu spēku.

Un mēs esam vienā pagastā ar Čakstes dzimtu, ar pirmā prezidenta “Auču” muzeju. Un tad parasti, kad brauc ekskursijas, cilvēki apmeklē abus divus - “Aučus” un mūs. Un tad es vienmēr saku, ka “Auči”- tas ir prezidenta, tas ir politiķi muzejs, tāds kārtīgs un ļoti perfekts viss; mums ir dzejnieku dārzs un dzejnieku muzejs, un savā ziņā mēs turpinām to dzīvi arī tur, ko viņi iesāka. Jo “Billītes” jau tika celtas kā dzejnieku vasaras māja, viņi jau pa ziemu dzīvoja Rīgā. Viņi īrēja dzīvokli, starp citu, viņu pēdējā māja, no kurienes Virzu arī izvadīja, bija uz Mednieku un Pulkveža Brieža ielas stūra, kur tagad ir lielā “Latvenergo” ēka, to sagrāva apmēram tajā pašā dienā, kad Elza Stērste nomira. Un nav viņiem nekāda pieturas punkta cita Latvijā, un tad šis ir – visai dzimtai un visiem.

Muzejniekiem muzejs ir darbs, par to saņem algu, cīnās par līdzfinansējumu, Eiropas naudām, bet jūs to it kā no brīvas gribas – jūs meitu un mazbērnus arī dzīsiet tālāk?

Nē, mēs nedzinām, neviens jau nevar brīvā valstī [nevienu dzīt], tas vienkārši ir tāds iekšējs dzenulis, to nevar izskaidrot, tas ir vienkārši tā. Es zinu, ka tas vienmēr nav pragmatiski, un es zinu, ka gan Diānai, gan man cieš mūsu pašu darbs. Es varbūt varētu uzrakstīt vēl daudz vairāk un kaut ko arī vēl pārtulkot, nekā es pašlaik to varu, kad blakus ir rūpes par “Billītēm”. Bet tā ir daļa no mūsu būtības un tā nav vergošana. Tas ir liels prieks, jo tas dod lielu gandarījumu gan pašiem redzēt to skaisto vidi, kas ir izkopta, un redzēt gaismu cilvēku sejās, kad viņi tur ir un kad viņi klausās, un ka viņi aizbrauc ar tādu gaišumu un spēku. Un radošu cilvēku viens no uzdevumiem jau ir dot citiem spēku, un tas ir viens no veidiem, kā mēs dodam to citiem, un izglītojam pie reizes.

Stērstes un Virzas gars ir dabūts atpakaļ vai tas nekad nav pametis to vietu?

Droši vien, ka nav pametis to vietu, bet mēs jau nezinām, kāds bija tas gars, mēs neviens to neesam pieredzējuši, mēs neviens pat īsti nezinām, kādā krāsā bija “Billīšu” māja. Mēs to vienkārši izdomājām, vai viņi bija gaiši dzelteni vai tumšāki dzeltena, vai spilgti dzeltena, tāda oranžīga, kā viņa ir tagad. Mēs domājam, ka ir tas gars, bet vai tas ir tieši tāds?

Es zinu, ka Elza Stērste, piemēram, nodarbojas ar puķkopību un ar dārzkopību, bet ne jau viņa pati; nedomāju, ka daudz gāja ravēt un rakt. Bija arī palīgspēki, protams, jā, bet viņai tas patikās. Edvarts Virza, viņš jau nekopa laukus, viņš nekad nav kopis laukus, tur bija rentnieki vienmēr. Un tagad mums arī ir iznomāti kādi lauki, bet tā bija vieta, kas viņiem daudz deva, īpaši jau Virzam. Es nezinu, cik daudz Stērstei, bet viņai ir arī dzejoļi “Billītēs” radušies, un tulkot jau viņa tulkoja visu laiku – naudu vajadzēja pelnīt. Bet Virza visus savus galvenos darbus, kā Elza Stērste atmiņās raksta, nozīmīgākos dzejoļus un poēmas, un “Straumēnus” ir radījis “Billītēs” un vasarās.

Vai mēs gan par Virzu, gan Stērsti runājot, varētu teikt, ka gan ar viena dzejnieka aiziešanu, gan ar otru Latvijā beidzās kaut kāds savs noteikts laikmets?

Pilnīgi noteikti ar Virzas aiziešanu beidzās laikmets, jo liktenīgā kārtā gadījās, ka tanī gadā, kad viņš nomira - 1941. gada 1. martā, tad pēc trim mēnešiem nomira arī neatkarīgā Latvija. Un izbeidzās, sākās pavisam, pavisam jauni un ārkārtīgi sarežģīta laiki Latvijai un tās dzimtām un cilvēkiem.

Es par to esmu domājusi, cik laimīga ir mūsu dzimta, ka mēs esam, ka mēs esam dzīvi, jo ir tak neskaitāmas latviešu dzimtas, kas ir šajās visās jukās un visos šajos laikos ar deportācijām, ar kariem, ar bēgļu laikiem dažādiem – Pirmā un Otrā [pasaules] kara, kas ir pazudušas un nav ne viņu pašu, ne arī viņu māju vairs nav, nekā nav. Bet mēs varam būt laimīgi, ka mēs esam.

Elza Stērste ap 1970.gadu

Bet, atgriežoties pie tiem laikmetiem, Stērste nomira 1976. gadā. Deviņdesmit otrajā mūža gadā viņa nomira, viņa nodzīvoja ilgu mūžu, neraugoties uz izsūtīšanu, neraugoties uz Sibīriju, neraugoties uz to, ka viņa bija paralizēta, viņa tomēr gāja un kustējās, cik varēja, un interesējās. Faktiski tas bija savā ziņā laikmets, kad aizgāja viņas paaudze.

Latvijas inteliģence...

Jā, visa tā paaudze, deviņdesmitgadnieku paaudze, un tad nāca nākamie, tajā ziņā, jā. Jo visi viņas draugi, kas bija, tur jau viens pēc otra - Una Zaļkalns un Ubāns ilgāk nodzīvoja, un komponisti, un visi, kas bija Latvijā palikuši. Arī, protams, Zviedrijā, Amerikā un Kanādā dzīvojošie. Tas tā bija, tas bija tāds liels paaudžu maiņas laiks.

Video: Anna Žīgure: ar Virzas aiziešanu beidzās noteikts laikmets (2 min. 33 sek.)

Ar ko jūs nodarbojaties pašlaik, kāds ir bijis jūsu radošais darbs?

Man nupat iznākusi viena grāmata, es pēc Somijas darba vai dienesta beigām vairs neesmu turpinājusi diplomātisko darbu, diplomāta karjeru nevienā citā zemē un esmu rakstījusi, esmu tulkojusi, esmu uzrakstījis vairākas grāmatas, jūsu pieminētā grāmata “Marselīne” par Elzu Stērsti ir viena no tām. Tad par mūsu bēgļiem, Otrā pasaules kara bēgļiem divas grāmatas un šogad droši vien pieķeršos vēl pie trešās.  Pirmā saucās “Viņi ceļā..”, kā notika bēgšana no Latvijas 1944. gada vasarā un rudenī, un vēl 1045. gada ziemā. Un tad “Viņi svešos pagalmos...” par mūsu bēgļiem Vācijas nometnēs. Un trešo, ko es gribu vēl bēgļu sakarā uzrakstīt, būs “Viņi”, tas mazliet ironisks nosaukums, jo tie esam mēs būtībā, bet vienmēr mūsu tautā tiek dalīts – mēs un viņi, tad tāpēc ir tas “viņi”, “Viņi pasaules klajumos”, kur būs pirmie grūtie gadi, došanās uz dažādiem kontinentiem no Vācijas nometnēm un pirmie grūtie gadi Kanādā, Austrālijā, Amerikā, Anglijā, tanīs zemēs, kur nu viņi ir mituši, nokļuvuši un mituši, un kā tie grūtie gadi, kā viņi tos pārdzīvoja un izdzīvoja, un kā izturēja.

Un tad vēl arī tādi pētījumi bijuši. Viens bija par to, ko latviešu prese ir rakstījusi par Somiju un somiem tādā garā laika periodā, sākot no 1822., kad iznāca pirmā mūsu avīze, līdz 1945. gadam. Ļoti daudz esam rakstījuši latviešu avīzēs par Somiju un somiem, vienmēr kā piemēru pieminēdami šo valsti - sākumā Krievijas impērijas sastāvdaļa kā autonomija, un tad jau kā neatkarīgu. Un tad kopā ar citiem tādi “Latvijas klusie varoņi” par cilvēkiem, kas ir mazāk pazīstami, bet kas ir glābuši līdzcilvēkus – ebrejus un čigānus. Tagad tas atkal netiek no Latvijas vaļā nekādi. Tagad “Mūsu tautas gaita” ir tāda, kas stāsta atkal par Latviju, par Latvijas vienkāršo cilvēku, tādi atmiņu fragmentiņi. Sākās ar Pirmo pasaules karu un beidzās ar Dziesmu svētku simtgadi. Pavisam īsi – tādas puslappusītes atmiņas.

Jūsu tagadējais statuss ir sieva, māte un vecmāmiņa?

Jā, jā, jā, tas arī, protams, un “Billītes”. Nu, rakstniece un pensionāre.

Vai jums vispār sapņos rādījās, ka Latvija atnāks atpakaļ un ka jūs būsiet vēstniece, būsiet pie atjaunotās Latvijas diplomātijas pirmsākumiem?

Man tas tiešām sapņos nerādījās, es neticēju tam.  Lai gan, - kāds man teica, ka, lūk, cariskā Krievija arī bija tāda stingra, bet, redz’, sabruka vienā dienā. Bet tā padomju vara likās tik ļoti cieša un tāda, ka likās, ka maz iespēju. Par to es nedomāju. Bet tad es aizbraucu studēt uz Tartu Universitāti, biju ļoti jauna, man nebija vēl 18 gadu, kad es aizbraucu pie profesora Aresta un teicu, ka es gribētu stāties, nepratu igauniski.

Mans tēvs prata igauniski viņš tulkoja, Jānis Žīgurs no igauņu valodas daudz bija tulkojis, bet es ne. Un tad, kad es atgriezos atpakaļ, kad es savas darba gaitas un tulkošanu [sāku], tad pēkšņi sākās 80. gadu vidus un viss ātrais ceļš pretī neatkarībai; un tad, kad es kļuvu par vēstnieci, tad kāds kaut kur bija rakstījis, ka – jā, tā Žīgure ļoti mērķtiecīgi ir gājusi uz šo lietu, uz šo posteni, uz šo amatu kļūt par vēstnieci. Un es tad smejos, ka tiešām - pirms 25 gadiem es iestājos Tartu Universitātē, lai 1991. gadā kļūtu par atjaunotās Latvijas vēstnieci. Tas viss tā izrietēja viens no otra, protams, bet es pēkšņi tur biju un sākumā ar ļoti zemu pašapziņu, jo mani tur dēvēja par ekselenci un visādi, un man gribējās teikt, ka es jau neesmu nekāda īstā ekselence, es jau nekas neesmu.

Pirms manis bija 59 vēstniecības Helsinkos. Mūsu mašīna bija ar numuru, kas sākas ar 60. Tur Amerikas un visi vēstnieki bija tādi pieredzējuši un izgājuši visai diplomātiskajai karjerai cauri. Amerikas vēstnieki ir ļoti bagāti, viņus ieceļ par kādiem nopelniem, bet es jau neko. Un tad es pēkšņi sāku domāt, nu jā, esmu nabadzīgas un jaunas valsts vēstniece. Bet es nebūt neesmu sliktāka par viņiem, te es esmu, un man ir jādara mans darbs, un jāpārstāv mana valsts, kas nav sliktāka, bet vēl savā ziņā pat labāka, jo mēs esam to panākuši [smagāk] par citām valstīm.

Bet kāda ir tā sajūta – tur iet un rokoties ar prezidentiem?

Rokoties jau nekas, bet ... iemācīties, protams, visu to diplomātisko etiķeti un visu, kas ir jādara, jo es jau aizbraucu absolūti nesagatavota. Es nezināju, kas ir vēstniecība, es nezināju, kas jādara vēstniekam, es to visu tur mācījos, no Latvijas man bija virziens, ko man norādīja. Kad es vaicāju, ka man vajadzētu kaut ko zināt par mūsu ārpolitisko līniju, kāda tā ir, Ārlietu ministrijā man teica, – Žīgures kundze, Latvijas ārpolitiskā līnija ir taisna. Es pateicu paldies, un tad pati par saviem līdzekļiem toreiz pasūtīju mūsu pirmos vēstniecības zīmogus, un tad nopirku Salaspils Botāniskajā dārzā kādas istabas puķes, jo mēbeļu jau nebija... Un tā tas viss iesākās.

Bet par to sarokošanos runājot: Somijā - tas jau bija uz [dienesta] beigām, kad es biju diplomātiskā korpusa vecākā, - man vajadzēja pārstāvēt visu diplomātisko korpusu ar dažādām runām un dažādās vietās, un viena bija, kad - tagad nesen mirušais -  ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans viesojās Somijā, un vakariņās es tiku arī pieaicināta, un ar viņu vajadzēja sarokoties, sasveicināties. Un tas brīdis man ir varbūt visvairāk no visām sarokošanās reizēm palicis prātā, - tas bija kaut kā tāds ārkārtīgi liels, un es vēl tagad atceros viņa silto roku. Tāds liels un, kā tagad saka, globālas vai pārlaicīgas [sajūtas], vai kaut kas tāds.

Bet vēlreiz par sasveicināšanos - visgrūtākā bija tad, kad bija pirmā Latvijas vēstniecības pieņemšana 1992. gada 18. novembrī, mums vēl toreiz nebija īsti pašiem telpu, un Helsinku Universitātes telpās tas notika, un vajadzēja sasveicināties ar 700 viesiem. 700 viesi man bija, un viņi visi kā viens vai liela daļa spieda stingri roku. Un te es sapratu, ka gredzenu nevar likt uz labās rokas, jo tas sāpēja. Un viņi ne tikai spieda, bet viņi arī kratīja tā – nu tad lai labi klājas Latvijai, visu labu Latvijā. Man pēc tam bija divas nedēļas visa roka sāpīga, es nevarēju pacelt viņu uz augšu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti