Cēsu rotkalis Daumants Kalniņš: Senās rotas - ļoti nozīmīga mūsu kultūrvēstures liecība

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Vairāk nekā 50 darba gadus Cēsu rotkalis, Tautas daiļamatu meistars Daumants Kalniņš veltījis, lai parādītu, cik greznas un bagātīgas ir bijušas seno latgaļu rotas, kas arī ir būtisks mūsu tautas kultūras mantojums. Ilgajos darba gados gan pētītas arheoloģiskajos izrakumos atrastās rotas, gan arī tās gatavotas „Seno rotu kalvē” Cēsu viduslaiku pils pakājē. Par rotām, to vēsturi un darināšanu uzrakstītas arī vairākas grāmatas. Šajos svētkos Daumanta Kalniņa darbs novērtēts ar augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

Lai redzētu visā krāšņumā seno latgaļu sievietes galvasrotas, rotkalis Daumants Kalniņš tās uzliek galvā savai mazmeitai Annai, un demonstrētas tiek 11. un 8. gadsimta rotas.

“Šeit mēs bijām nupat 11. gadsimtā, tagad ejam atpakaļ uz 8., izrādās, ka tad tā greznība ir bijusi vēl kleopatriskāka, tas ir uzplaukums rotu kultūrā, parādās visas pūces saktas un tās bagātības,” stāsta rotkalis.

Mazmeita Anna, kurai ir bijusi iespēja pielaikot ne vienu vien vectēva kalto rotu, stāsta, ka, uzliekot galvā šos greznos vainagus, ir pavisam īpaša sajūta.

Cēsu rotkalis Daumants Kalniņš: Senās rotas - ļoti nozīmīga mūsu kultūrvēstures liecība
00:00 / 05:43
Lejuplādēt

“Bagāta sajūta uzreiz. Kad maziņa biju, tad man bieži vien vārda un dzimšanas dienās dāvināja visādas rotaslietas, tās man katru gadu krājās, tā ir ļoti liela bagātība,” stāsta Anna.

Stāstot par to, kā ir aizsākusies interese par vēsturi un rotām, kā pašu pamatu Daumants min savu ģimeni un vectēva, kordiriģenta Teodora Kalniņa bibliotēku.

“Bija bibliotēka, kur pirmajā rindā bija jābūt Ļeņina un Staļina kopotajiem rakstiem, bet otrā rindā bija Brastiņš, Eduards Virza, Kārlis Skalbe un tā tālāk, no tā jau es to dzīves saprašanu smēlos,” atceras Kalniņš.

Nākamais, kas raisījis interesi, ir bērnībā muzejos redzētais un arī Dailes teātrī, kur savulaik strādāja viņa tēvs, komponists Indulis Kalniņš.

“Viņš bija Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs, nu un viena lieta ir, ka es jūsmoju, redzēju to „Uguni un nakti” uz skatuves, bet starpbrīdī es taču katram no viņiem gāju klāt un viņus apčamdīju, kas viņam uz rokām, kas viņam ausīs un kas viņam kur piešūts, jo viņi visi mani pazina, nu un, protams, to, ko biju redzējis, to visu gribējās atkal atveidot,” stāsta Kalniņš.

Protams, lai atveidotu senās rotas, nācies daudz pētīt arheoloģisko izrakumu atradumus, arī eksperimentēt ar darba metodēm, lai saprastu, kādas tās bija senajiem rotkaļiem.

Meistara gadiem krātā pieredze ir bagāta, tā tagad apkopota arī ne vienā vien grāmatā, pēdējā no tām „Seno latgaļu dārgumi”.

“Nosauksim viņu par rokasgrāmatu rotu kalējiem, tas ir tāds mantojums; kuram nagi niez un kurš nav slinks, ar šo grāmatu viņš var visu to uztaisīt, lai tad tā tauta zina, no kurienes viņa nāk,” saka meistars.

Rotkaļa meita Ieva Kalniņa, kura arī pievērsusies vēsturei un ir Cēsu viduslaiku pils programmu koordinatore, vērtē, ka tēva paveiktais ir ļoti būtisks devums mūsu kultūrvēsturei.

“Ja kādam latvietim prasītu, vai Krišjānis Barons ir svarīgs, nu man liekas, ka atbilde būtu viennozīmīga. Man vienmēr ir licies, ka tas, ko Daumants, mans tētis, ir izdarījis savā jomā, ir ļoti, ļoti līdzvērtīgi pielīdzināmi, jo viņš sāka pētīt, meklēt materiālus gan teorētiski, gan arī praktiski strādājot ar šiem rotu komplektiem, - tāds darbs līdz tam nebija nekad darīts,” stāsta Ieva Kalniņa.

Ieva arī atzīst, ka šīs senās rotas, kuras pētījis un atdarinājis viņas tēvs, ir arī ļoti būtiskas mūsu nacionālās pašapziņas stiprināšanai, jo tās liecina, ka nebūt neesam bijuši pelēcīgi un pieticīgi, kā reizēm par sevi sakām.

“Tas, ko stāsta šīs rotas, tās stāsta par ļoti dziļu, ļoti pārdomātu kultūru, par augsti attīstītu skaistuma izpratni, arī par pārticību, jo galu galā tāpat kā mūsdienās tas viss kaut ko maksā, un tas maksā gana daudz. Rotas nekad nav bijusi pirmā nepieciešamības prece, maize ir svarīga, lai izdzīvotu, bet ja tu vari jau pārkāpt tai pirmajai nepieciešamībai un paskatīties tajā skaistajā, tas liecina par pārtikušiem, garīgi attīstītiem, kulturāliem un ļoti vareniem ļaudīm,” uzsver Ieva Kalniņa.

Daumants Kalniņš par savu darbu saņēmis ne vienu vien apbalvojumu, un tagad tas ir arī Triju Zvaigžņu ordenis.

“Daudz ir atzinības bijušas, un vienmēr pēc tām es saku – tagad gan es strādāšu vēl vairāk un vēl labāk. Nupat es jūtu, ka šis apbalvojums noslēdz kaut kādu darbības posmu, jo ir lietas, ko gadu dēļ, veselības dēļ es vairs nepadarīšu, bet man ir sekotāji,” saka Daumants.

Un par to, ka būs, kas pārmanto un turpina rotu meistara darbu, var arī pārliecināties  kalvē, kur darbojas gan mazdēls Lūkass, gan dēls Niklāvs.

“Es vēl skaitos te kā māceklis no trešās paaudzes, ceturto gadu es te nopietni nodarbojos,” saka Lūkass. “Par pārmantojamību - šis ir amats, kuru laist zudumā, es domāju, ir milzīgs grēks, tā kā es varu teikt, ka pamatprofesija ir šīs rotas, ko es kaļu, un kalve, ko es pieskatu.”

Savas prasmes Daumants Kalniņš  nodevis arī daudziem mācekļiem, kā viņš pats saka, saindējot ar šo interesi par senajām rotām, kuras ir ļoti nozīmīga mūsu kultūrvēstures liecība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti