“26. datumā es izgāju uz balkona, mašīnas brauc un ar putu ūdeni mazgā ceļus. Bet es stāvu un domāju: paskat tik, pirms 1. maija mazgā ceļu! Bet izrādījās, bija notikusi avārija…” tā liktenīgo dienu atceras Černobiļas AES direkcijas darbiniece Ņina Onopčenko.
“Ap vieniem naktī vīrs atgriezās no darba, aizgājām gulēt. Kaut kas līdzīgs sprādzienam, kaut kas noplaukšķēja. Mēs neko nesapratām, aizmigām un gulējām līdz rītam. Pēc tam jau no paziņām uzzināju, ka kaut kas notika stacijā, bet kas tieši, mēs nezinājām. Bērnus aizsūtījām uz skolu. Izgājām Pripjatā, pašā pilsētā, it kā nekas neliecināja par baisu nelaimi. Bet tā tiešām bija ļoti šausmīga nelaime,” stāsta Černobiļas AES 4. bloka ekspluatācijas inženiere Lidija Čerkašina.
Černobiļas AES elektroceha darbinieks Pjotrs Mogiļčuks stāsta, ka tajā dienā brauca ar riteni, “kā reiz no 4. bloka puses mums no Pripjatas bija betona veloceliņš”.
“Pēc tam pa teritoriju, gāju zem cauruļvada, apstājos, noliecu galvu, pacēlu un pilnīgi mati sakustējās uz galvas. Vakar nodevām maiņu, viss kārtībā. Un te, pa vienu nakti, it kā, es nezinu, cik kilotonnu bumba nokritusi. Ceturtais nopostīts. Vidusdaļa, ūdens komunikācijas mētājas, sūkņi…” stāsta Mogiļčuks
“Vidusdaļa atsegta. Aveņu krāsas grafīts. Tas ne ar ko netiek dzesēts, viss nopostīts, bet reakcija turpinās,” šausmu ainu apraksta Mogiļčuks.
“Bīstamības, draudu novērtējums personālam, laikam, augstākajā līmenī netika izsvērts. Netika novērtētas briesmas. Bet mēs ar savu ādu jutām, protams. Īpaši tos momentus, kur, kā mēs vēlāk uzzinājām, bija tūkstoš rentgenu. Kad ej, re plaisa, no turienes jau saule spīd, kaut kur ceļas dūmi. Organisma reakcija tāda: tu viss saraujies, galva ieiet plecos..” atceras Mogiļčuks.
Vladimirs Voitovs, kara lidotājs, Visukrainas sabiedriskās invalīdu organizācijas “Ukrainas Černobiļas savienība” prezidents stāsta, ka laikā, kad notika avārija, sprādziens, “mēs strādājām Krimā, filmējām Krimas pussalu – kara kartogrāfija”.
“Te rīkojums – izlidot uz Černobiļas rajonu, nofotografēt tādu un tādu rajonu. Tās bija pirmās dienas, vēl neviens oficiāli nebija pateicis, ka notika katastrofa. Izlidojām uz Černobiļas rajonu, pielidojam tuvāk stacijai, mums kaut kas ar radioierīcēm nesaprotams notiek, tad skatāmies, kaut kādi dūmi no stacijas ceļas, jumta nav…” stāsta lidotājs.
“Filmiņu mēs atdevām, to, ko nofilmējām. Mums izteica pretenzijas, ka neprotam neko darīt, ka mūs jānodod tribunālam. Vēlāk izrādījās, vajadzēja īpašu filmiņu – liela radiācija un filmiņa bija vienkārši izgaismojusies,” atceras Voitovs.
“Pēc tam jau sāka mirt daba, ziniet, tā, viļņveidīgi. No gaisa tas redzams, lejā to neredz. Tie ir tādi dzeltenas krāsas viļņi, viss zaļais kļūst dzeltens un mirst..” atklāj lidotājs.
Patlaban Černobiļas AES strādā 2600 cilvēku. Galvenokārt visi šie cilvēki nodarbojās ar Černobiļas AES noņemšanu no ekspluatācijas. Noņemšana no ekspluatācijas ir ļoti ilgstošs process un ar stabilu valsts finansējumu turpināsies vismaz līdz 2064.gadam.
Pripjatas mājokļu un komunālo pakalpojumu biroja darbiniece Gaļina Čaika atceras, ka evakuācija sakās svētdien, 27.datumā, pulksten divos dienā. “Paņēmām cirvi, mums teica uz mežu uz trim dienām. Paņēmām cirvi, katliņu. Mums visiem paziņoja, ka uz trim dienām un būs atgriešanās. Bet atgriešanās kā tāda, kā redzat, nesanāca. Mēs visi tā cerējām, ka atgriezīsimies savā pilsētā.”
“Mums izveda pēdējos. Pēc tam teica, varat braukt, kur gribat. Es esmu no Baltkrievijas, un mēs aizgājām uz dzelzceļa staciju. Tur bija neizturami daudz cilvēku. Katrs vēlējās glābties, vilcieni brauca neapstājoties. Mēs stāvējām, sāka līt. Tas bija radioaktīvs lietus. Milicija kliedza: slēpieties ar bērniem vismaz stacijā. Tas bija briesmīgi, drausmīgi. Kāpa pa logiem, bērnus meta – ja paši nevarēja, vilcieni pārpildīti, tad lai vismaz bērnus kaut kur izvestu…” pārdzīvoto atminas Čaika.
Žurnālists Valērijs Makarenko, kurš strādāja par speciālo korespondentu avārijas seku likvidēšanas darbos, bija vienīgais korespondents, kuru akreditēja avārijas seku likvidēšanas valdības komisija. “Man bija tiesības piedalīties sēdēs,” viņš paskaidro.
“Tādi gadījumi bija vairāki, kad bija liela pārdozēšana. Citādi, mēs, protams, centāmies nesaķert liekus “žorikus”. Par “žorikiem” mēs saucām lielas apstarojuma devas. Bet dažreiz nācās, jo, teiksim, mums ļauj atrasties šajā vietā 20 sekundes, bet pa 20 sekundēm es nepagūstu nofilmēt visus cilvēkus, kurus vēlos nofilmēt. Bet cilvēki tur strādā pa 15, pa 30 sekundēm. Kamēr mainās, vismaz divas maiņas man jānofilmē. Tas nozīmē, ka saņēmu dubultu slodzi salīdzinājumā ar tiem cilvēkiem, kuri tieši likvidēja šīs avārijas sekas. Tādi gadījumi bija, bet nevar izvairīties, tā ir tāda profesija,” saka Valērijs Makarenko.
“Šeit ir apvidi, kas joprojām ir ļoti piesārņoti, vairāk par četriem miljoniem milizīvertu. Tā ir vieta, kur dezaktivācija nenotiek. Te nenotiek darbi, cilvēki parasti nestaigā, reti notiek ekskursijas,” stāsta Makarenko.
Černobiļas AES direkcijas darbiniece Ņina Onopčenko atzīst, ka “atmiņas ir ļoti smagas, kad atceries tās dienas un gadus, bet vēl smagāk kļūst tagad, kad ir šāda attieksme pret cietušajiem cilvēkiem no valdības puses, un ar katru gadu arvien sliktāk un sliktāk…”
