Čekista Eihmana mazdēls tiecas uz Latviju

Vladimirs Obrosovs, Maskavas opozicionārs - gleznotājs, fotogrāfs un žurnālists, kurš veidojis ielu mākslas projektu “MĀKSLA nepieder TAUTAI” ar fotoprojektu “Konstruktīvisma sarkanie spārni” ir ieradies Rīgā uz “Art Riga 2016” gadatirgu. Intervijā lasāms, ka Vladimiram Rīgā ir meklējamas saknes, kā arī viņš ir veicis iesniegumu par repatriāciju kā daļēji etnisks latvietis. Turklāt viņa latviešu senči iesaistīti padomju specdienestu veidošanā un, iespējams, pat piedalījušies padomju politpārvaldes “okultajā projektā”. Vienu no viņiem aprakstīja Aleksandrs Solžeņicins “Gulaga arhipelāgā”.

 

— Vladimir, vai jūs agrāk esat bijis Rīgā?

— No piecu līdz 15 gadu vecumam es šurp braucu katru gadu vasarot ar mammu un vecmammām. Pašos jaunākajos gados pie mums vēl brauca vectēvs, lai apciemotu savu dzimetni. Pateicoties viņam,

es redzēju vienu no slavenākajiem latviešu teroristiem, Kristianu Janoviču Treimani, kurš līdz Oktobra revolūcijai ar banku laupīšanām pietuvojās Kobem (Josifa Staļina iesauka partijā - red.)

Viņš nokļuva cietumā par laupīšanu, pēc tam viņu iesauca armijā, viņš kļuva par latviešu strēlnieku, un pēc revolūcijas darbojās drošības iestādēs Maskavā, bet, aizgājis pensijā, pārvācās atpakaļ uz Rīgu.

— Bet kas bija jūsu vectēvs?

— Roberts Adamovičs Eihmans, pseidonīms Vladimirs Mihailovičs Troickis. No 1918. līdz 1920. gadam viņš ieņēma augstu amatu VĀK (Viskrievijas Ārkārtas komisija cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu, krievu: Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем при СНК РСФСР, ВЧК vai arī čeka (no krievu: ЧК) - red.), bet pēcāk, kā stāstīja vecmamma un mamma, devās uz Vidusāziju. Kā es saprotu, viņš piedalījās padomju projektā, kas bija analogs vācu ''Ahnenerbe'' (Vikipēdijā apgalvots, ka šī organizācija Vācijā no 1935. līdz 1945. gadam nodarbojās ar vācu rases tradīciju, vēstures un mantojuma pētīšanu Trešā reiha okultām un ideoloģiskām vajadzībām - red.)

Es nevaru pateikt, kur tieši viņu nosūtīja - visticamāk, ka viņš ceļoja Pamira apgabalā. Jebkurā gadījumā, es pats personīgi esmu redzējis Roberta Adamoviča vēstules no Turkestānas. Viņš esot atgriezies 1923. gadā, spriežot pēc ieraksta viņa personīgajā lietā, kuru es netīšām atradu. Tajā starp 1920. un 1923. gadu rēgojas caurums.

— Kāpēc jūs domājat, ka viņš piedalījās VĀK-GPU “okultajā projektā”, nevis nostiprināja padomju varu tajā pašā Vidusāzijā?

— Mamma palaikam atceras kaut ko no viņa stāstiem. Piemēram, vectēvs viņai stāstījis, ka zeme nav apaļa, blīva masa, bet ka tajā zem virsmas ir milzīgas ieplakas, kurās šļakstās vesels okeāns. Neskaidri atceros, ka agrā bērnībā vectēvs man stāstīja, kā braucis uz kalniem, kuros dzīvo pārsteidzoši cilvēki, kuri barojas burtiski tikai no gaisa un saules. Ja viņu būtu nosūtījuši nostiprināt padomju varu, viņš netiktu atlaists no čekas un būtu ieņēmis parastu komisāra amatu kaut kādā militārā vienībā vai pilsētā vai kaut ko tamlīdzīgu. Parasti, kad aģenti dodas speciālos uzdevumos, tiek radīta iespēja atbildēt uz jebkuru jautājumu: “Šis cilvēks pie mums nestrādā.”

Savukārt, kad viņš atgriezās, viņu padarīja par īpašās GPU nodaļas sekretāru. Viņš nēsāja uz formas trīs rombus,

bija augumā zem diviem metriem, spēlēja bumbas hokeju “Dinamo” klubā. 1935. gadā viņu ķēra infarkts. Taču, kā stāstīja mamma, patiesībā viņam bija tikai smaga sirdslēkme, tomēr viņam ieteica ierakstīt dokumentos smagāku diagnozi un aiziet invaliditātes pensijā, jo tajā laikā Jagodu GPU (no krievu: Valsts politiskā pārvalde - red.) priekšsēdētāja amatā nomainīja Ježovs un sākās kolektīva maiņa. Pēc aiziešanas pensijā viņa ģimene no sākuma dzīvoja mājā Malaja Lubjankā. 1936. gadā draugi no bijušajiem padotajiem vectēvam paziņoja, ka pret viņu sāk gatavot materiālus, iedalīja arestanta dzīvokli, un pateicoties tam viņš pārdzīvoja visas tīrīšanas.

Pēc kara viņu kā pensionāru nosūtīja vadīt NKVD (no krievu - Народный комиссариат внутренних дел, Iekšlietu tautas komisariāts - red.) saimniecību Latvijā. Tajā laikā darbojās izplatītāju sistēmas, jo veikalos neko nevarēja iegādāties. Tiesa, viņam ar zemkopību bija tikai pastarpināta saikne, varbūt tikai agrā vecumā. Taču viņš bija latvietis, prata valodu, un tos latviešus, kuri pārdzīvoja Lielo teroru, aizsūtīja uz Latviju nostiprināt padomju varu.

— Kad Roberts Eihmans pameta Latviju?

— 1916. gadā. Bērnībā mani pastāvīgi vadāja uz dzimtas saimniecību Zemgalē, kur uz robežas ar Lietuvu tek upīte Vadakste. Kad mans vecvectēvs uzdūrās uz celma gabalu un saslima, saime pārvācās uz Judupi (tuvāk Saldum - red.), bet no turienes visi izklīda uz dažādām vietām. Brālis Alfrēds devās armijā, bet vectēvs aizbrauca uz Pēterburgu un iekārtojās strādāt rūpnīcā. Kad sākās revolūcija, viņu pirmās vai otrās pakāpes brālēns izsauca viņus visus uz čeku. Viņš daudziem ir zināms no Solžeņicina romāna “Gulaga arhipelāgs” - viņš ir neviens cits kā Solovecas nometnes priekšnieks Teodors Eihmans.

Alfrēds Adamovičs Eihmans strādāja par sekretāru partijas vadītāju apsardzes un PSRS NKVD GUGB (no krievu - Главное управление государственной безопасности, - red.) nodaļā. Viņš arī dzīvoja Malajā Lubjankā un tika nošauts 1937. gadā.  Mammas māsīca pavadīja visu bērnību aiz robežas, jo viņas māte, vectēva māsa, strādāja padomju ārējā izlūkošanā. Viņas dēls, mans brālēns Dmitrijs Abrikosovs (slavena ģimenes konditorejas uzņēmuma īpašnieks - red.) pašlaik lasa lekcijas par to, cik lieliski uzņēmēji līdz revolūcijai bija Abrikosovi, tomēr neko nemin par saviem latviešu radiem: tas “neietilpst viņa vēstures koncepcijā”.

Vai lepojos, vai kaunos par saviem senčiem, es nevaru ņemt un izgriezt viņus no pagātnes.

— Pašlaik vairāki pēcnācēji nožēlo par saviem vectēviem un vecvectēviem, kas kalpojuši Krievijas specdienestos.

— Kā es varu nožēlot, nezinot par ko un kura priekšā? Mans otrais vectēvs, Pāvels Nikolajevičs Obrosovs, pēc revolūcijas bija pirmais Kremļa ārstnieciski sanitārās pārvaldes priekšnieks, vēlāk Sklifosovska institūta direktors. Es nezinu, kas ar viņu notika revolūcijas laikā. Visticamāk, ka viņš veica kaut kādas darbības, kas vienu acīs bija nepieņemamas, bet citu acīs varonīgas. Pāvels Nikolajevičs, piemēram, kļuva par personīgu Kolčaka ienaidnieku: viņi abi bija lieli dāmu mīļi, un saistībā ar jūtām pret vienu dāmu viņiem radās nesaskaņas, un Kolčaks iesēdināja Pāvelu Nikolajeviču cietumā, jo bija galvenais Sibīrijas pārvaldnieks, bet vectēvs tikai vienkāršs dakteris. Pirmā pasaules kara laikā viņu no trimdas Sibīrijā iesauca armijā, un viņa armijas daļu bija paredzēts pārnest no ASV uz Franciju, taču sākās revolūcija, un vectēvs iestrēga un Omskā, Tomskā un Novosibirskā nodarbojās ar revolucionāru darbību.

Bet vectēva brālis Timofejs Ivanovičs Ljaščenko, Berlīnes Pareizticīgās baznīcas arhibīskaps, atstumtībā zināms kā Tihons, vairākus gadus vēlāk Berlīnes ielās svētīja triecienniekus cīņai pret boļševismu.

Vispār no tā laika dokumenti nav palikuši. No vectēva Pāvela Obrosova, kuru nošāva 1938. gadā kopā ar Buharinu, palicis tikai lauka ķirurģijas komplekts, mikroskops, arī pāris fotogrāfijas. Visu pārējo iznīcināja mani vecāki.

Dažas Roberta Adamoviča atmiņas saglabājušās no 60. gadu sākuma viņa paša tulkojuma redakcijā, jo viņš rakstīja latviski, bet oriģināls pazuda. Mamma ar tēvu atstāja tikai to, ko varēja izlasīt, un arī tikai pašu neitrālāko. Atceros, kā viņi

pēc vectēva nāves mazdārziņā sadedzināja fotogrāfijas un kaut kādus papīrus, kuru bija daudz. Uz jautājumu, kāpēc, viņi vienmēr atbildēja - tā vajag.

Tāds pats liktenis bija lemts manu vecvecāku māsīcas vīram, kurš bija kadru nodaļas priekšnieka vietnieks čekas orgbirojā.

Roberta Adamoviča Eihmana dienasgrāmatas fragmenti. Viņa paša tulkojums no latviešu valodas oriģināla.

— Bet ja jums teiktu, ka viens vai otrs no jūsu vectēviem vainojams kāda cilvēka nāvē un tas ir dokumentāli pierādīts, vai jūs nožēlotu viņa tuvinieku priekšā?

— Es atvainotos. Tomēr

es neuzskatu sevi par vainīgu. Personīgi es pats neko neizdarīju, bet izdarīja mani radinieki paaudzi vai divas atpakaļ.

Mans tēvs piedalījās Otrajā pasaules karā. Es nezinu, vai viņš kādu nogalināja vai ne, un vai nodarbojās ar nelikumīgu materiālo vērtību izvešanu. Bija karš, tēvu iesauca armijā, un viņš no Staļingradas caur Ungāriju devās uz Prāgu. Tas pats ar vectēviem.

— Vai jums Latvijā vēl ir radi?

— Jaunā paaudze no tiem, ar kuriem mēs uzturējām attiecības, šķiet, ir emigrējusi uz Kanādu. Jaunākais otrās pakāpes brālēns Gundars bija Tautas frontes aktīvists. Lietas gāja uz Latvijas neatkarību, kad Gundars atbrauca uz Maskavu, vēstniecību, lai saņemtu vīzu. Pirms emigrēt, viņš taisījās aizbraukt un apskatīties, kas un kā tur notiek.

Un viņš teica - mēs jūs, krievus, ar vecu slotaskātu visus izdzīsim no Latvijas. Es teicu, ka ir dažādi krievi, daži ir noskaņoti par labu latviešiem. Viņš saka, bet man vienalga, kā viņi ir noskaņoti, viņi ir okupanti un lai tinas.

— Jūs esat atdevuši uz “Art Riga” fotoprojekta “Konstruktīvisma sarkanie spārni” prezentāciju. Tas ir arhitektūras stils, kurš tieši attiecas uz mūsu apspriestajiem gadiem. No kurienes jums tāda mīlestība pret šo periodu?

— Vispirms, es dzīvoju konstruktīvistu stilā celtā namā. To 1928. gadā pēc vācu projekta uzbūvēja akciju sabiedrība “Rusgerstroi”. Tā ir pirmā vairāku kāpņutelpu dzīvojamā māja Maskavā, uzcelta monolītā betonā, izmantojot lieta dzelzsbetona konstrukcijas, - šo tehnoloģiju pašlaik izmanto visur. Vācija pie mums izmēģināja bakterioloģiskos, ķīmiskos ieročus, Krievijas poligonos veidoja un izmēģināja tankus, kurus mēģināja konstruēt, lai apietu Versaļas līgumu par vidējā un smagā bruņojuma ražošanu. Ļipeckā tika apmācīti “Luftwaffe” lidotāji. Par to Vācija piegādāja ierīces un aprīkojumu, bet Maskavā tika uzceltas vairākas mājas. Otrkārt, es esmu mācījies arhitektūras institūtā. Treškārt, es to mīlu par lakoniskumu un skaistumu, panāktu nevis ar lepniem kruzuļiem, bet gan ar masu un apjomu. Es to mīlu par gaismas spēlēm uz fasādes, kad ir laba saulesgaisma.

Konstruktīvisms parādījās vienlaicīgi gan Krievijā, gan Vācijā ap 1918.-1920. gadu. Vācijā to virzīja ''Bauhaus skola'', bet Krievijā VHUTEIN-VHUTEMAS darbnīcas un OSA (no krievu - Mūsdienu arhitektu apvienība - red.). To pētot, es paliku pie divām pilsētām - Maskavas un Berlīnes. Situācija abās galvaspilsētās bija apbrīnojami līdzīga. Valstis bija cietušas iznīcinošu sakāvi karā, ar nabadzīgiem resursiem tika celtas dzīvojamās mājas un strādnieku kvartāli. Milzīgi cilvēku pūļi metās uz lielajām pilsētām, jo provincē un laukos nebija iespēju, kā pelnīt. Nabadzība un valdības sociālā orientācija Krievijas Federācijā, vairums sociālo projektu Vācijā - tā pati Simensštate Berlīnē - deva spēcīgu grūdienu tipveida būvniecības un arhitektūras attīstībā.

Krievu mākslinieki un arhitekti pasniedza ''Bauhaus'', vācieši pasniedza un būvēja Krievijā. Tāpēc gan Maksava, gan Berlīna periodā no 1920. līdz 1932. gadam attīstījās apmēram paralēli. Tomēr tagadējais šo ēku un kvartālu liktenis abās pilsētās ir atšķirīgs. Maskavā tas ir bijis diezgan skumjš, ja tās neapseko paši iedzīvotāji vai arī jaunie īpašnieki tās brīvprātīgi nerestaurē. Berlīnē ēkas atrodas galvenokārt labā stāvoklī, dažas pēc bombardēšanas tika atjaunotas.

Krievijā pašlaik ir sācies “klusās” demolēšanas vilnis. Piemēram, vesels kvartāls Pogodina ielā tika nojaukts mēneša laikā. Es to paspēju nofotogrāfēt - tajā vēl joprojām dzīvoja cilvēki, un kad pēc mēneša atgriezos, redzēju tukšu vietu. Lieta tāda, ka pašreizējais Maskavas mērs pat nenojauš par vēsturisko un arhitektonisko Maskavas ēku vērtību. Ar piespiedu lēmumu viss tiek nojaukts, tiek parakstīti dokumenti arhitektūras uzraugā, apejot vēsturnieku un pilsētas iedzīvotāju viedokli.

— Jūs esat iesnieguši lūgumu par repatriāciju Latvijā. Vai nebaidāties, ka jūsu senči nebūs piemēroti?

— Lai notiek, kā lemj migrācijas dienests. Bez tam Maskavā ir mana vecā mamma, viņu ir grūti pārvest, tas mani kavē. Tomēr

es ar visiem čemodāna diedziņiem tiecos uz Latviju.

— Jūsu senči cīnījas par padomju varu. Kā kļuvāt par tās ienaidnieku?

— Nevaru teikt, ka ienīstu padomju varu. Es to vienkārši nepieņemu.

Tas sākās vēl skolas laikā. Vectēvam bija daudz literatūras, konkrētāk, saistībā ar trockistu un buhariniešu prāvām, šķiet, visas prāvu stenogrammas no 1935. līdz 1938. gadam. Es rūpīgi lasīju vēsturi, salīdzināju avotus pēc Brokhauza un Efrona, pēc pirmās Lielās Padomju enciklopēdijas, kurā vēl nebija aizkrāsoti uzvārdi. Un vēstures stundās uzdevu neērtus jautājumus, tāpēc skolā mani dēvēja par disidentu.

Vēlāk es iepazinos ar īstiem disidentiem. Mana pēdējā sieva ir Marka Morozova meita - viņš bija Brīvo arodbiedrību kopdibinātājs, pēdējais disidents, kas miris nometnē. 1987. gadā viņš gāja bojā nesaprotamos apstākļos. Sievasmātei teica, ka viņš gājis bojā no sirdslēkmes, bet dažos avotos minēts, ka viņš beidzis dzīvi pašnāvībā.

— Jūs uzskatāt, ka pašreizējais Krievijas režīms ir padomju varas mantinieks vai arī nemīlat to citu iemeslu dēļ?

— Nē, nav mantinieks.

Tā ir parodija par padomju varu ar, teiksim, Ordas laikmeta elementiem. Ordas vadības stils un pastāvīgi braucieni uz austrumiem, lai saņemtu jarliku. Agrāk mums bija mongoļu “apgabala pārvalde”, tagad Pekinas “apgabala pārvalde”. Bet mūs visus biedē ar to, kas atrodas Vašingtonā...

 

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti