Līksnas pagasta iedzīvotāja un ikgadējo talku organizētāja pagastā Elvīra Vorošena ved uz lauku, kur vesels hektārs zemes rod jaunu pielietojumu. Smiltsērkšķu stādījums, kurš pirmos augļus nesīs pēc četriem gadiem, ir pirmais solis uz šo mērķi, svarīgākais - atgriezties mājās un ne tukšā vidē, saka Lazdānu ģimenes galva:
„Izmantoju iespēju. Visi grib mājās, tāpēc kaut kas ir jādara. Īpašums ir, negribas laist to postā. Tas ir jākopj, ir doma atgriezties. Bet atgriezties tukšā vietā jeb sākt no nulles, uzreiz ar kaut kādu sakrātu naudu... tur nekas nesanāks. Ir kaut kas kas jāiesāk. Tagad mēs stādām smiltsērkšķus, raža būs pēc pēc 4-5 gadiem. Uz to laiku – ceru - mēs jau atgriezīsimies mājās. Šobrīd stādam vienu hektāru, ir doma nākotnē vēl vairāk. Ir plānots uz projektiem virzīties, taču tiem pieteikumi tikai vasarā. Tagad ir pavasaris, bet vasarā stādīt jau būs par vēlu, tāpēc jāstāda ar saviem līdzekļiem un jābīdās uz priekšu.”
Izvēle par smiltsērkšķu audzēšanu nav nākusi nejauši, šai nozarei zemnieks saredz nākotni un perspektīvu:
„Mēs pagājušogad ar ģimeni pabraucām pa Kurzemi, tur paskatījāmies, ka tas ir ārstniecības augs. No tā var ražot dažādus gala produktus. Sākumā plānots varbūt nodot ogas, kamēr ieiesim ritmā, bet nākotnē ražot, gatavot gala produktus. Kuldīgas pusē ir zemnieki, kas ar to nodarbojas nopietni, viņiem ir savi tīkli, un caur viņu padomiem var sākt virzīties uz priekšu.”
Arnis Lazdāns šobrīd Norvēģijā strādā par ekspresautobusa šoferi. Pamest dzimtās mājas, kas celtas par lielu kredītu - 150 tūkstošiem latu -, kā daudziem latviešiem, nācās tieši bezizejas dēļ.
„Tas bija hipotekārais kredīts, skola pagastā tika slēgta, palikām ar vienu algu. Ar to bija grūti, redzējām, ka nākotnē būs grūti izvilkt. Tāpēc tika pieņemts radikāls lēmums - braukt prom. Pagaidām veiksmīgi, kredīti ir cauri, tāpēc var kaut veidot mājās, lai tiktu atpakaļ. Tāpēc visu naudu, ko varam atļauties, šobrīd ieguldām šeit,” stāsta Arnis.
Arņa Lazdāna ģimene ar trim bērniem šobrīd palikusi Norvēģijā, bet pats ar dzimtā pagasta iedzīvotāju – kaimiņu - atbalstu dažu dienu laikā steidz pilnībā apstādīt paredzēto zemes hektāru ar smilstērkšķiem, kas iegādāti par saviem līdzekļiem.
„Ģimene, kā saka vecāki, palika tur, dīķa otrajā pusē. Atbraukt nevar, jāmācās, divi bērni skolā, viens bērnudārzā. Nevar tā uzreiz atbraukt visi. Tā brīvā brīža maz, tagad izbrīvēju nedēļu. Tas nekas, ka lietus vai sniegs, ir jāstrādā, nav variantu. Svarīgākais ir savilkt līnijas, lai labi un skaisti un lai augi spēj labi apputeksnēties,” spriež Arnis.
Nav jau tik bieži gadījumi, kad aizbraucēji atgriežas mājās, tāpēc šāda talka, lai palīdzētu kaimiņam vai attālākam radam kaut vai dažas stundas līksniešiem ir prieks.
„Arnis piektdien atbrauca no Norvēģijas un sestdien uzreiz pievienojās mums talkā. Tā mēs nolēmām talku turpināt un palīdzēt Arnim,” stāsta Elvīra Vorošena, arī pārējie pievienojas. „Prieks, ka arī laukos kaut kas notiek un tādos mazos ciemos. Man liels prieks, ka es varu palīdzēt, lai būtu skaistāka Latvija un pagasts. Ja visi aizbrauks un neatgriezīsies, tad jau drīz nebūs kam stādīt un audzēt, viss vienkārši aizaugs.”
Lai arī dzīve Skandināvijā ir laba, vēlme būt un saimniekot savā zemē to neatsver, neslēpj Arnis Lazdāns:
„Nu tur ir labi, bet, ja mēs tur paliekam, tad bērni [Latvijai] pazūd. Un kas tad būs šeit? Tur nav tās kultūras, tās mūsu Latvijas kultūras.”
Lazdānu ģimene gan simboliski, gan tieši - caur smiltsērkšķiem šobrīd lauž sev ceļu uz dzimto pusi un cer, ka vismaz līdz pirmajai ogu ražai visa ģimene jau būs mājās.