"Liels pagrieziens bija Covid-19 laiks, kad sāku strādāt no mājām. Tad man kaimiņš uzdāvināja kazu, un tā es sapratu, ka lauku dzīve ir patiešām manējā, bet, protams, ir jāsaprot, kā ar to arī nopelnīt naudu," vērtēja Līga.
Abi bērnību Skrīveros atceras ar lielu prieku. Arī bērniem laukos tolaik bija jādara daudz, taču vienmēr nāca palīgā draugi.
"Vecmammai visu laiku bija govis, bija jāpalīdz pie siena vākšanas, bija daudz jādara, bet draugi nāca palīgā, jo visiem patika pa dīķi peldēt. Nebija jau arī tik daudz to govju. Sākumā bija sešas, vēlāk 12, vairāk nevarēja izganīt," atminējās Jānis.
"Mēs gulējām siena šķūnī padsimt cilvēku visu vasaru. Kā sienu saveda, tā mēs gulējām. Atbrauca radi no Austrālijas, arī viņi gulēja tajā šķūnī. Mums ir arī daudz brālēnu un māsīcu, un mēs patiesi visi dzīvojām ļoti daudz kopā, peldējām, protams, arī govis vedām ganos, laidām mājās," turpināja Līga.
Jānis savu nākotni laukos redzēja jau no agras bērnības.
Lai arī tēvs aicināja dēlu palikt vidusskolā, Jānis devās mācīties uz tehnikumu, lai apgūtu lopkopību, agronomiju, mehanizāciju un citas lauksaimniekam nepieciešamās nozares. Pēc tam Jelgavā ieguva zootehniķa izglītību. Savukārt Līga devās citu ceļu.
Viņa stāstīja: "Kad gāju studēt, bija tas laiks, kad bija trīs jomas, uz kurām visi gāja – juristi, ekonomisti un sabiedriskās attiecības. Gribēju tā kā psiholoģiju mācīties, tā kā nevarēju izdomāt, ko mācīties, bet aizgāju uz juristiem. Strādāju gan advokātu birojā Rīgā, gan juridiskajā firmā par juristi. Kad piedzima bērni, pārcēlāmies uz Skrīveriem, jo, arī Rīgā dzīvojot, nedēļas nogalēs braucām uz šejieni, un vienmēr tā piesaiste Skrīveriem ir palikusi."
Sēņu bizness
"Pēc bērnu piedzimšanas uz Rīgu vairs negribēju braukt. Sāku strādāt Skrīveru pašvaldībā par juristi. Nostrādāju vairākus gadus, bet nejutu piepildījumu.
Tajā brīdī, kad sapratu, ka kazu novietnes iztīrīšana man sniedz lielāku gandarījumu nekā sastādītie dokumenti, sapratu, ka ir jādzīvo šeit un tagad," viņa atklāja.
Lai ar dzīvi laukos arī nopelnītu, Līga pirms gada uzsākusi nelielu biznesu, pārvietojamā metāla konteinerā audzējot sēnes. Šobrīd viņa eksperimentē ar visdažādākajām sēņu sugām.
"Dzīvē gribējās patiešām kaut ko absolūti jaunu, un es ieraudzīju vienreiz sludinājumu, ka pārdod jau aprīkotu sēņu audzētavu. Rādīju vīram un teicu, ka varbūt šo. Viņš teica – labi, mēģinām," stāstīja Līga.
Sēņu micēlijs nelielos laboratorijas petri trauciņos tiek pasūtīts no Portugāles. No viena trauciņa var izaudzēt ļoti daudz sēņu. Līdz ar to liels ir sākotnējais ieguldījums, pēc tam lielākie izdevumi ir elektrības maksājumi.
"Esmu ievākusi jau karaliskās austersēnes, zilās, rozā, dzeltenās austersēnes. Vēl arī ežu dižadatenes un vēl arī ārstnieciskās sēnes – plakanpiepes. Piepjveidīgās sēnes nav ēdamas, bet tās smalcina un taisa tēju vai uzlējumus. Japāņi tās sauc par ilgas dzīvošanas sēnēm," stāstīja Līga.
Pirmais gads jaunajai uzņēmējai bijis piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilns, taču viņa ir apņēmības pilna turpināt eksperimentēt un pretendēt uz līdzfinansējumu dažādos projektos.
Tēva pēdās
Toties Jānis jau daudzu gadu laikā attīstījis tēva iesākto piena lopkopībā, nopircis lielāku fermu, kurā nu mīt 80 dzīvnieki, tostarp 66 slaucamas govis. Viņš arī apsaimnieko 145 hektārus zemes, no kuriem paša īpašumā ir 90 hektāri.
"Tēva draugs palīdzēja, aizdeva naudu. Viss tā veiksmīgi sakrita, un viņš teica – kad būs nauda, tad atdod. Tagad esmu atdevis. Saimniecību pārņēmu pirms 15 gadiem, arī tur nedaudz paveicās – to fermu bija privatizējusi saimniece, kas tai dzīvoja blakus. Pārējās fermas bija izlaupītas, bet šeit viņa nevienu nelaida. Tur bija daudz visādas metāla sliedes, žogi, kā jau buļļiem sataisīti. Visu to viņa bija nosargājusi. Pārbūvējām vienu fermas pusi, tad no kursa biedra pāris teles dabūju, vēl kādas teles piepirku," stāstīja Jānis.
Piena nozare prasa nemitīgu attīstību, tāpēc katru gadu Jānis cenšas ieviest modernāku tehniku un tehnoloģijas. Pienu nodod kooperatīvā, kas to ved pārdošanai uz Rīgu. Piena cenas gan kopš gada sākuma turpina kristies.
"Pēdējā pusgadā ik pa brīdim pa centam nost. Bet tas visu laiku tā ir bijis, kā pa viļņiem tā piena cena uzkāpj augšā, tad atkal ir lejā. Tāpat jau ir cerība, ka atkal paliks labāk. Parasti jau paliek. Citiem piensaimniekiem ir grūtāk, jo zeme ir patālu. Mums paveicies, ka tālākā zeme ir varbūt kilometru, viss pārējais ap fermu. Līdz ar to degvielas izmaksas nav tik augstas," stāstīja Jānis.
Vienlaikus nākotnē plānoti darbi, kam būs nepieciešami lieli līdzekļi – fermai jāmaina jumts, jāpārbūvē siena šķūnis. Darbi tiek darīti pamazām, bet tiek. Gan Līgai, gan Jānim katram savā ģimenē aug pa trīs bērniem, kas ne tikai izbauda bērnību laukos, bet arī motivē vecākus turpināt attīstīties, tostarp arī izrakt pa kādam dīķim un uzbūvēt pirti, lai ir kur atpūsties.
"Tas ir mūsu sapnis – būt laukos un izbaudīt dzīvi laukos,"
secināja Līga.
