Latvijas Universitāti un Rīgas Stradiņa universitāti šogad kopumā absolvēs 274 medicīnas studenti.
Viens no Rīgas Stradiņa universitātes šī gada absolventiem ir Guntis Balodis. Brīdi, kad uzzinājis, ka gala eksāmens ir nokārtots, viņš salīdzina ar lielu uzvaru: “To ir grūti aprakstīt. Ir pienākusi eksāmena diena, kad visu esi nokārtojis, bija sajūta, ka esmu pacēlis Stenlija kausu. Nu, tā arī cilvēki saka, ka nevar paši aprakstīt sajūtas. Man arī tā – tāds tukšums, it kā izdarīts kaut kas ļoti liels, bet tajā pašā laikā tas nav nekas, tā ir viena grāmatas nodaļa, kas izlasīta, un turpinu savu ceļu tālāk.”
Sešu gadu studijas ir smagas un garas. Guntis Balodis skaidro, ka svarīgi ir rast motivāciju. Kad tā noplok, jāķeras pie kā jauna, kas motivē.
“Es sevi motivēju tā, ka man katrs gads ir kā slieksnis, kas jāpārvar. Man bija doma tāda – jā, pirmais gads: „Es gribu pabeigt tikai tāpēc, ka es gribu būt acu ārsts!”. Tad ir motivācija: „Jā, es būšu acu ārsts! Man jāiziet šim visam cauri, lai vai kas!” Tie pirmie gadi jau bija visgrūtākie. Pirmais, otrais gads bija šausmīgi grūts. Man atcerēties… Ar laiku pēc tam motivāciju bija vieglāk noturēt, jo ceļš jau grūtais bija izturēts.
Tad vajadzēja tikai izturēt pārējos četrus gadus. Tie, protams, bija grūti, bet ne tik, kā pirmie gadi, un tad tā motivācija, to bija viegli noturēt.
Citiem nezinu, kā, bet daži laikam saprata, ka negrib vairs būt ārsti. Izgājuši pamatu, saprot, ka tas nav tas, un aiziet prom. Starp mums visiem – mēs viens otru arī motivējām,” stāsta jaunais absolvents.
Gunta ceļš tagad, kad eksāmeni ir nokārtoti, vedīs uz Āziju. Viņš izlēmis gadu ar savu draudzeni pavadīt, ceļojot pa Krieviju, Mongoliju, Ķīnu, Vjetnamu un citām Āzijas valstīm. Viņš saka, ka esot nepieciešams laiks, lai visu sakārtotu sevī.
Pēc tam atgriezties atpakaļ Latvijā un turpināt iesākto: “Ideja vienmēr ir turpināt medicīnas ceļu. Doma ir par ģimenes ārstu iet, jo mana mamma ir ģimenes ārste un viņa vēlas man nodot šo praksi. Un tas ir ļoti ideāls ceļš, kā turpināt savu ceļu tieši Latvijā.”
Guntis nupat beidzis sešu gadu mācības jomā, par kuru pats saka, ka tā ir nenovērtēta - algas esot pārlieku zemas un darba slodze pārlieku liela. “Nu man pašam viedoklis ir tāds, ka mēs esam nenovērtētākais profils. Tā ir vislielākā vērtība, kas var būt – dzīvība. Cilvēks, kurš tev var palīdzēt, ir Dieva postenī, nolemjot tavu tālāko likteni.
Nevajadzētu mums būt tiem, kas ir karaļi un pelna lielāko naudu par to, bet mēs esam ļoti nenovērtēti naudas ziņā, un tas tā griež nedaudz.
Tas nav patīkami, bet citādāk, ja cilvēks dara to, ko viņš patiešām vēlas darīt un tā ir medicīna, tad Latvijā kaut kādā veidā var izdzīvot,” saka Guntis.
To, ka izdzīvot var, pierādot citi kolēģi, kas jomā strādā un to nav pametuši. Pats Guntis norāda, ka grūti bijis saprast, ko darīt pēc sešiem studiju gadiem, kāda specialitāte viņu interesē visvairāk. Viņš arī teic, ka šobrīd pats Latviju pamest pavisam negrasās, tomēr viņš labi saprot tos jaunos ārstus, kas pieņem lēmumu aizbraukt.
“Ja nu cilvēkiem ir ģimenes atbalsts, tad, jā, ļoti feini. Bet ir cilvēki, kas grib uzsākt pilnīgi no nulles, tad viņi meklēs to vieglāko ceļu, un vieglākais ceļš varbūt būtu aizbraukt prom. Un tas ir tas vilinājums citiem – tā nauda,” saka Guntis.
Viņš atzīst, ka arī pats ir domājis par aizbraukšanu: “Ļoti daudz ir pārdomāts par šo. Jo galvenais bija saprast, kas ir virziens, kurā es gribētu iet. Ģimenes medicīna man vispār ienāca prātā pirms pusotra diviem gadiem. Pirms tam es nezināju, kas es gribētu būt. Es gribēju būt mikroķirurgs. Tagad, cik saprotams, vairs nav iespējams kļūt par mikroķirurgu Latvijā, jo pirmkārt viņu ir par daudz un rezidentūras vietas netiek piedāvātas pietiekamā daudzumā. Un vienīgais variants, ja tas ir mans aicinājums, tad jādodas uz ārzemēm.”
Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes studiju direktore Ina Mežiņa-Mamajeva stāsta, ka Medicīnas fakultātes absolventi vienmēr ir pieprasīti: “Šiem studentiem, absolventiem, faktiski nevienai programmai nav problēmas ar darba tirgu. Runāt par to, ka nav iespējas, nebūtu godīgi.
Algas jautājums vienmēr bijis aktuāls, bet, ja students - ārsts ir nomācījies sešus gadus, tad tas ir viņa mērķis, aicinājums un iespēja.
Un līdz ar to parasti, pirms izvēlēties profesiju, ir diskusija par algu. Bet pēc profesijas ieguves šī diskusija var būt, bet noteikti tas nav galvenais rādītājs, kāpēc neiet darba tirgū.”
Nedz Guntim Balodim, nedz arī pārējiem medicīnas augstskolas absolventiem gan vēl nekas nav beidzies. Turpmākie pāris gadi, atkarībā no izvēlētās specialitātes, būs jāpavada rezidentūrā, un tikai tad viņi sevi varēs saukt par īstiem speciālistiem.
