Bruņoto spēku psihologs: Visgrūtāk strādāt, kad dienestā kāds zaudē dzīvību

Vilnis Čerņavskis ir Nacionālo bruņoto spēku (NBS) galvenais psihologs. Viņa profesijā izaicinājumu netrūkst. Psihologs stāsta, ka visgrūtāk darbā ir tad, kad kāds zaudē dzīvību. Pēdējo trīs gadu laikā NBS ir bijuši četri pašnāvību gadījumi. Kā psihologi strādā ar karavīriem un vai sniedz atbalstu viņu tuviniekiem?

Intervija ar NBS galveno psihologu Vilni ČerņavskiLinda Spundiņa

Jūs esat NBS galvenais psihologs. Cik ilgi jau?

Es esmu jau no 2002. gada. Biju jūras spēkos psihologs. Tad 2006. gadā beidza pastāvēt obligātais dienests un palika tikai profesionālais dienests. Līdz ar to tika izveidots psihologu dienests.

Kā ir strādāt Jūsu profesijā?

Profesijā strādāt ir izaicinājums. Bet tajā pašā laikā pats jau to izvēlējos. Nav neviena, ko vainot, ka pats tādu profesiju izvēlējos. Jāstrādā!

Jūs esat psihologs tieši karavīriem. Vai jūs kādreiz neesat domājis, ka varētu sniegt palīdzību arī citām personām? Kāpēc tieši karavīriem, kāpēc tieši tas ir jūsu aicinājums?

Bet mēs jau ne tikai sniedzam palīdzību karavīriem. Mēs palīdzību sniedzam arī karavīru ģimenēm: sievām, mammām, tētiem, kamēr karavīri atrodas starptautiskajās operācijās vai arī, ja ir kāda krīzes situācija ģimenē. Mēs strādājam ne tikai ar karavīriem. Mēs strādājam arī ar zemessargiem.

Un cik daudz sanāk strādāt ar tuviniekiem?

Mēs jau it kā neatdalām to laiku, bet, protams, ka karavīriem vairāk vajag to laiku veltīt. Mēs arī Zolitūdes traģēdijas laikā piedalījāmies. Mūsu psihologu dienests tajās dienās strādāja visu diennakti – gan ar tuviniekiem, gan ar ugunsdzēsējiem, gan ar tautu, kas bija apkārt Zolitūdes notikumu vietai.

Kādas izjūtas bija, tur strādājot?

Ļoti smagas. Nekad nebiju domājis, ka manām kolēģēm arī būs smagi pēc tam. Mēs vēl ilgu laiku bijām tādā diskomfortā paši. Mēs paši veidojām savas grupas, lai runātu par to. Tas bija ļoti smags un liels izaicinājums. Līdz ar to mēs pieņēmām tādu lēmumu, ne tikai Zolitūdes dēļ, bet esot arī Ukrainā un redzot tās kara šausmas, izdomājām, ka ir jāveido arī Zemessardzē psihologa dienests. Lai katrā bataljonā būtu psihologs zemessargs, kurš ir ieguvis izglītību psiholoģijā un kurš ir izgājis pamatapmācību kursu Zemessardzē.

Nedaudz ieskicējiet jūsu ikdienu.

Ikdienā darbojas diagnostikas centrs, kurš atlasa karavīrus dienestam. Tie ir kandidāti uz profesionālo dienestu. Veic testus. Pēc tam arī uz starptautiskajām operācijām atlasa kandidātus, arī akadēmijas kadetu kandidātus. Ar testēšanu, diagnostiku nodarbojas diagnostikas centrs. Tad vienībās psihologi vada nodarbības par dažādām tēmām un sniedz psiholoģiskās konsultācijas. Treniņi, apmācības – kopā ar kājniekiem. Kājnieku skolā tiek mācīti kursanti, Cēsu instruktoru skolā un Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, un, protams, pēc pieprasījuma tas tiek darīts.

Runājot par to pieprasījumu, vai karavīri vēršas pēc palīdzības?

Viennozīmīgi, ka karavīri vēršas pēc palīdzības, un viņi arī saņem to palīdzību.

Vilnis Čerņavskis ir Nacionālo bruņoto spēku (NBS) galvenais psihologs

Tad tas ir mīts, ka karavīri neraud, vai arī, ka stipri vīrieši ir tie, kuri neraud?

Tas bija pirmsākumā, kad tikko kā veidojās dienests. Tad bija vairāk tādi uzskati. Protams, tagad arī ir tādi, kas uzskata, ka nav vajadzīga palīdzība, ka viņi paši tiks galā ar to. Bet tagad daudzi ir mācījušies ārzemēs, tāpat arī skolās māca psiholoģiju. Un cilvēki saprot, ka var vērsties pie psihologiem pēc palīdzības, ka no tā nekas traks nebūs.

Bet vai nav novēroti tādi gadījumi, ka kāds nedomā, ka viņam ir kādas problēmas, un patiesībā tās noklusē un nevēršas pēc palīdzības?

Ir arī tādi gadījumi. Tas pats ir arī tad, kad karavīrs ir izdarījis pašnāvību, un tad apkārtējie par to jūt vainu. Vainas sajūta rodas, ka viņi taču redzēja, ka varēja ieteikt vērsties pie speciālistiem – pie psihologa, pie mediķiem vai pie kapelāniem.

Līdz ar to mēs, kad vadām nodarbības, arī pievēršamies tēmai par pašnāvību. Kā apkārtējie var redzēt tās pazīmes, kad cilvēks gatavojas un var izdarīt pašnāvību.

Kad viņš ir depresijā, kad viņš ir neapmierināts ar savu dzīvi. Un ir tādas pazīmes, kur tomēr ir iespējams to redzēt un pēc tam novērst.

Jūs jau minējāt pašnāvības, pēdējo gadu laikā četras pašnāvības NBS...

Jā.

Vai tās ir saistītas ar darba specifiku?

Nē, tās nav izdarītas ne dienesta vietā, ne ir saistītas ar dienestu. Mums ir zināmas tās problēmas, kas ir bijušas. Pie tām mēs strādājam un sniedzam atbalstu tuviniekiem, tiem karavīriem, kuri dienēja kopā. Tas ir mūsu tāds darbs. Jebkurā gadījumā jebkura cilvēka dzīvība ir ļoti dārga. Ja tādos skaitļos izsaka, tad varbūt uz visas Latvijas fona tas nebūtu daudz. Bet tuviniekiem vienalga tas ir sāpīgi, un kolēģiem, protams, tas ir sāpīgi. Un arī kolēģiem un tuviniekiem pēc tam rodas tā vainas apziņa, ka viņi būtu varējuši novērst to pašnāvības izdarīšanu. Tāpēc mēs arī apmācām karavīrus, kā redzēt tās pazīmes, kā novērtēt situāciju, lai, ja ne pats cilvēks, tad vismaz tie apkārtējie var novērtēt un ieteikt vai pat atvest to karavīru pie speciālista.

Vai tas ir smagākais jūsu darbā, kas ir pieredzēts?

Vissmagākais, protams, ir kad tiek zaudētas cilvēku dzīvības. Vissmagākais manā praksē ir, kad tuviniekiem jāpaziņo par karavīra nāvi.

Un pēc tam noteikti tiek strādāts ar šiem tuviniekiem.

Jā, viņiem jau uzreiz tiek piedāvāta palīdzība, un, protams, viņiem ir iespēja izvēlēties, vai viņi to vēlas vai nevēlas. Vai viņi to vēlas veikt kādā citā vietā. Bet, protams, uzturam kontaktus un palīdzam.

Cik ilgi aptuveni tiek uzturēti kontakti ar šiem tuviniekiem?

Tas ir pēc nepieciešamības. Viņiem ir iespēja griezties pēc palīdzības jebkurā laikā.

Kā ir ar karavīru psiholoģisko noturību?

Visi karavīri, kuri uzsāk dienestu, iziet psiholoģiskos testus psihodiognostikas centrā. Ja mūsu redzējumā viņam ir kaut kādas problēmas, kas liecina, ka viņš nevarētu pildīt dienestu, tad arī tāds karavīrs netiek uzņemts kursantos dienestā.

Vai ir daudzi tādi, kuri tieši psiholoģiskās noturības dēļ netiek uzņemti?

Es neteikšu, ka daudzi, bet tiešām ir pretendenti, kuri neiztur psiholoģiskās pārbaudes.

Vai ir kaut kādas tendences, vai tomēr tas ir nemainīgs aptuvens daudzums, kas netiek tālāk?

Nē, tagad "Millennum" jaunatnei neder tās. Viņiem nevar uzkliegt. Nevar, kā kādreiz bija, ka instruktori varēja pateikt kādu stingrāku vārdu. Tagad katrs vēlas, lai ar viņu runātu individuāli, lai viņam būtu saprotams. Viņi nepieņem to, kā kādreiz tika pasniegtas komandas. Ar to arī atšķiras. Viņiem ir vajadzīga cita pieeja. Līdz ar to ir arī jāmainās pašiem instruktoriem. Jāmainās ir arī virsniekiem, un tad arī viss būs kārtībā.

Tad sanāk, ka tagad instruktoriem vairs nav tik stingri vārdi?

Viņiem ir jābūt savai pieejai. Ja viņi kādreiz varēja kādu skarbāku vārdu pateikt, tad tagad jaunie karavīri to var uztvert par apvainojumu. Tagad ir jāmainās. Un arī mainās. Instruktori tagad paši mācās, izglītojas. Mēs arī psiholoģiskās nodarbības Cēsu novadā instruktoriem vadām. Līdz ar to mums visiem jāmainās.

Vai mainoties attieksmei, disciplīna nemainās?

Nē. Karavīram ir jāsaprot, un ir reglamenti. Viņš ievēro reglamentus, un līdz ar to ir jābūt kaut kādai cieņai, un līdz ar to arī atdeve būs daudzreiz lielāka no karavīra.

Runājot par karavīra atdevi, vai arī karavīri mēdz izdegt?

Protams, kā jebkurš cilvēks. Ja viņš nerūpējas par savu psiholoģisko veselību, viņš var izdegt. Bet ir iespējas, kā par savu veselību parūpēties.

Kā jārūpējas par savu veselību?

Ir jābūt atpūtai. Nevis visu laiku gulēt gultā un čīkstēt, ka tev ir slikti, bet tev ir jābūt aktīvai atpūtai. Jāizguļas, atpūta, dzīvesprieks. Un, ja tu ar to nevari tikt galā, tad ir speciālisti, kuri tev var palīdzēt.

Vai vienmēr paši cilvēki saprot, ka viņiem ir jāvēršas pēc palīdzības?

Ne vienmēr to saprot, bet ir jau arī apkārtējie. Ir komandieri, ir tuvākie kolēģi, kuri var ar savu piemēru parādīt un aicināt, ka ir iespēja aiziet pie speciālistiem. Ja pirms kādiem desmit gadiem tas nenotika, tad tagad, ja arī komandieris redz, ka ir kaut kādas problēmas karavīram, viņš pats iesaka aiziet aprunāties ar speciālistu. Lai atrod veidu, kā no tām problēmām tikt vaļā.

Vai karavīrs arī uz mājām nes savas problēmas?

Visticamāk, ka, jā. Jo tas ir diezgan grūti, atstāt tās problēmas kazarmās vai štābos, jo darba ir ļoti daudz, un daudz atnes uz mājām.

Un kas ir tas, kas šīs problēmas raisa? Vai darba specifika, vai apkārtējie cilvēki? Vai tā disciplīna?

Es domāju, ka visas tās problēmas rada, kaut vai arī tagad kovids, kas nav redzams un nav sajūtams līdz tam brīdim, kamēr tas neskar kādu draugu vai ģimenes locekli. Tas, ja sieva vai vīrs zaudē darbu civilajā dzīvē. Tie izaicinājumi ir kredīts, finanses.

Un, protams, kādreiz dienests ir ļoti smags, jo ir jāpavada poligonos vai strādājot štābos, kur ir ļoti daudz darba un uzdevumu.

Mēs katrs tikai esam cilvēks, un tā psiholoģiskā noturība ir [atšķirīga]. Ja tu to nekop līdz zināmam līmenim, tas liek pēc tam to arī sajust.

Viennozīmīgi rudens ir tāds drūms laiks. Kas jums šajā rudenī palīdz atrast kaut ko skaistu un krāsainu un neliek bēdāties?

Pirmkārt, tā ir humora izjūta, jo bez tās ir vienkārši ļoti grūti šajos laikos. Noskatos kādu labu humora raidījumu.

Vai humora devas netrūkst arī karavīriem?

Netrūkst, jo vieglāk ir tiem, kuriem tā ir. Jo ir arī Šveiks, kas ir lielisks kaujinieks, – vajag palasīt to grāmatu, lai tu saprastu, ka viss notiek un viss ir labi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt