Īstenības izteiksme 15 minūtēs

"Deputātu kvotas" - pagaidām nav plānu, kā šos sistēmu mainīt

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Vēstures pagriezienu liecinieks. Brīvības piemineklim - 80

Pēteris Ancāns kļūst par zemessargu un ik mēnesi mēro ceļu no Briseles uz mācībām

Briseles latvietis Pēteris Ancāns kļūst par zemessargu un ik mēnesi mēro ceļu uz mācībām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

"Esmu pateicīgs, ka man ir šāda iespēja," saka 34 gadus vecais Pēteris Ancāns, kurš katru mēnesi dodas no savas dzīves vietas Beļģijas galvaspilsētā Briselē uz Latviju, lai piedalītos Zemessardzes mācībās. 2014. gads un Krievijas uzbrukums Ukrainai bija notikums, kas izšķīra viņa izvēli. 

Bijis diplomāts vēstniecībā Uzbekistānā, ar pieredzi arī citās valstīs, ieskaitot Afganistānu, un Briselē, tagad privātuzņēmējs jauno tehnoloģiju nozarē, Pēteris Ancāns Zemessardzei piesaistījis arī savu brāli, ārstu. Viņš nav vienīgais, kurš uz mācībām Latvijā dodas no ārzemēm.

Dzīve Briseles klusajā rajonā

Pie Pētera Ancāna ģimenes Latvijas Radio viesojās svētdienā. Viņi apmetušies klusā Briseles rajonā, ārpus rosīgā centra. Kāpņu galā sagaida pats Pēteris ar gandrīz divus gadus veco Elzu Annu. Un turpat arī Dace, kura gaida drīzumā pasaulē nākam abu dēliņu.

Pētera un Daces mājās ir gaišs. Uz grīdas mazās Elzas Annas rotaļlietas, uz galda platā traukā izkārtotas rūsganas krizantēmas, pie grāmatplaukta klavieres, kuras spēlē viņi abi. Pēteris kādu laiku mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kur apguvis čellu un trompeti. Dace strādā Eiropas Savienības Padomē - tur ir juriste lingviste, bet Pēteris tagad ir privātuzņēmējs informācijas tehnoloģiju jomā. Taču viņi abi - starp citu, klasesbiedri Ziemeļvalstu ģimnāzijā - viens otru pēc 11 gadiem ar jaunām acīm ieraudzīja Briselē, kad Pēteris vēl bija diplomāts Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Savienībā. Tas notika īsi pirms Ziemassvētkiem lidostā, gaidot reisu uz mājām.

Šī ir neparasti silta diena ar teju +17 grādiem. Izejam uz viņu plašās terases, no kuras paveras rudenīgs skats uz Briseles piepilsētu.

Te redzam pašvaldības veco, brūno torni ar pulksteni, kurš katru stundu, izņemot svētdienas, spēlē mūziku. Ik pēc laika debesīs zemu manām aizslīdam platu lidmašīnas vēderu. Briseles lidosta no šejienes nav tālu, un Pēteris no turienes nesen atgriezies. Viņš veselu nedēļu sabijis Īrijā, Dublinā, kur pārstāvējis savas kompānijas “Sapere Aude” produktu – aptauju sistēmu „Balti Dati” - saietā „Web Summit 2015”, kuru daudzi uzskata par vienu no lielākajiem tehnoloģiju pasākumiem pasaulē, bet pilnīgi noteikti tas ir lielākais Eiropā.

"Tas bija šonedēļ - no pirmdienas līdz piektdienai. Šī bija viena no šī gada trakākajam nedēļām, kāda man ir bijusi," saka Pēteris.

Reizi mēnesī Zemessardzes mācībās

Taču tāda nedēļa, ko, iespējams, daudzi sauktu par traku, Pēterim ir katru mēnesi. Jau gadu cītīgi no Briseles viņš dodas uz Latviju, lai piedalītos Zemessardzes mācībās. Visu izšķīra 2014. gads, Krievijas uzbrukums Ukrainai. Pēteris labi atceras to laiku, kad pieņēma lēmumu.

"Tās bija smagas pārdomas par to, kā un kas varētu notikt un attīstīties. 2014.gada pavasarī - diezgan labi atceros to izjūtu -  sēdējām ar čaļiem tepat Briselē, spēlējām pokeru viena vakarā. Un tās izjūtas nebija jaukas. Tās izjūtas bija uz robežas ar to, ka mēs pēc pāris mēnešiem jūnijā, jūlijā varētu rakt ierakumus Vecrīgā. Tāda diezgan drūma un nejauka izjūta bija. Iespējams, pārspīlēta, bet tam brīdim diezgan adekvāta. To ņemot vērā, man bija skaidrs, ka es nepalikšu Briselē, es braukšu un cīnīšos. Man patīk mūsu Latvija. Tur ir daudzas foršas lietas.

Ir daudzas lietas, kas ir jāsakārto (..), bet kopumā mēs esam uz pareizā ceļa un mūs sagaida gaiša nākotne. Un Latvija ir kaut kas tāds, par ko ir vērts cīnīties," uzskata Pēteris.

"Ne tobrīd pratu granātu mest, ne ieroci pielādēt, līdz ar to sapratu, ka pat tad, ja gribētu palīdzēt, būtu vairāk traucēklis mūsu aizsardzības spējām," saka Pēteris, atzīstot: "Sākumā es neticēju, ka es to varētu izdarīt. Man likās, ka tas ir kosmoss. Paskatieties, mēs esam Briselē, stāvam te uz terases 2000 kilometru attālumā. (..) Bet es viņus sazvanīju un jautāju, vai tomēr ir kāda iespēja. Un tas, kas man sniedza absolūtu pārliecību, ka tas ir iespējams - ka es neesmu tāds vienīgais, ka brauc cilvēki arī no Norvēģijas, Vācijas, Anglijas. (..) Laipni lūgti!"

Zemessargu rindās arī citi ārzemju latvieši

Pēteris nav vienīgais, kurš piedalās Zemessardzē, ikdienā dzīvojot tālumā. To apstiprina arī kapteinis Madis Biete, kurš ir Zemessardzes 17. Pretgaisa aizsardzības bataljona kājinieku rotas komandieris.

"Sākumā es biju tāds skeptisks - vai viņš varēs izbraukāt, vai viņam tā lieta ies, patiks un interesēs. Bet es biju pilnīgi pārsteigts, ka cilvēks, kurš dzīvo un strādā ārzemēs, var to apvienot un var to apvienot ar baigo entuziasmu. Pētera gadījums ir īpašs.

Ir vairāki vēl zemessargi, kuri dzīvo citās valstīs, piemēram, Norvēģijā. Kad viņi ir šeit, tad nāk uz mācībām, dežūrām, bet tik bieži viņiem nesanāk, varbūt nevar tā izrauties. Tā noteikti ir saikne ar Latviju, un tas parāda, ka patriotisms viņiem ir," teic Biete.

Kapteinis saka, ka jūt pavisam citu motivāciju no to cilvēku puses, kuri Zemessardzei pievienojušies pēc Krievijas agresijas Ukrainā. "Viņi zina, uz ko nāk. Un nāca ne jau tikai jaunieši. Viņi jau ir ar pārliecību. Pēteris jau ir izstudējis augstākās izglītības [iestādēs], viņam ir ģimene un bērni, un viņš zina, ko grib un jūt. Un viņam ir pilnīgi skaidrs mērķis."

Mācībās daudz teorijas, maz šaušanas

Pilntiesīgs kājinieks 17. Pretgaisa aizsardzības bataljonā, Pēteris ir bijis uz visām plānotajām, izņemot uz divām trauksmes mācībām, uz kurām fiziski nav bijis iespējams nokļūt. "Viņi izturas ar sapratni un saka: "Nu labi, jā. Šoreiz tās ir tikai mācības," stāsta Pēteris.

Visvairāk Pēteri pārsteidzis tas, cik daudz teorijas ir jāzina. Šaušana, kā viņš saka, ir tikai maza daļa no visa. Zemessargu iemāca vispirms izdzīvot grūtos apstākļos, nesavainot sevi un biedrus. Piemēram, mežā viņš tagad jūtas kā mājās.

"Parasti ir tā, ka ir teorija klasē, piemēram, darbs ar rāciju, sakariem, kompasu, orientēšanās kartē. Un tad mēs ejam ārā bataljona terotorijā vai arī ar mašīnām dodamies tālāk uz kādu citu vietu, iezīmētu mācību vietu, un izpildām mācību uzdevumus, praksē apgūstam orientēšanos. Tad mēs atgriežamies atpakaļ un apgūstam jaunas iemaņas. Jau ir pienācis vakars, tumsa, nakts un mēs dodamies izpildīt to pašu orientēšanos naktī," stāstīja Pēteris.

Viņš atzīst, ka viena no interesantākajām lietām mācībās ir lauka kaujas iemaņu apguve. "Tas ir tas, kur dvēsele dzied. (..) Tev pasaka - ienaidnieks ir tur, un tev ir jāaiziet un jāsaprot, kā tu to pareizi izdari - kā pieej, uzbrūc un neitralizē pretinieku. Šis aspekts man patīk vislabāk - no pirmās dienas mums mācīja nevis atkāpties, bet uzbrukt. Tas bija kolosāli," teica vīrietis.

Vecāki atbalsta, "ievelk" arī brāli un brālēnu

Pētera zemessarga forma un pārējais ekipējums ir Jūrmalā, pie vecākiem. Viņi pilnībā atbalstot dēla izvēli, turklāt Pēteris vairs nav vienīgais ģimenē, kurš tagad ir Zemessardzes rindās.

Nupat tai pievienojies arī viņa brālis, dakteris Artūrs Ancāns un brālēns, bankas darbinieks – Jānis Skujiņš, un kāds labs draugs arī no Briseles, kurš, atgriezies Latvijā, interesējas par iestāšanos Zemessardzē.

Vaicāju Pēterim jautājumu, uz kuru īsti laikam nevar atbildēt neviens, bet kas vienmēr iznirst prātā, domājot par karavīriem, par zemessargiem, par tiem, kuri velk formu, ņem ieroci rokās. Vai tu būtu gatavs mirt? "Es esmu gatavs cīnīties. Domāju, ka neviens nav gatavs mirt," uzskata Pēteris un norāda, ka cilvēki Zemessardzē ir dažādi, bet viņus visus  vieno mīlestība pret dzimteni.

"Ir kaut kas tavs - tev ir tava valsts, piederība tavai valstij un nācijai. (..) Un, ja mēs neesam gatavi par to cīnīties, tad kāpēc mums tas ir... (..) Kāpēc mēs dzīvojam Latvijā? Vai tāpēc, ka tā ir sagadījies, vai mēs dzīvojam Latvijā tāpēc, ka mēs tur gribam dzīvot? (..) Vai mēs gribam būtu neatkarīgi un brīvi? Es zinu, ka es gribu būt brīvs, un es zinu, ka savu personīgo, savu latvisko identitāti es vislabāk varu realizēt caur piederību savai nācijai, sabiedrībai, kuras daļa es esmu, un caur savu valsti. Un tas ir tas, ko es esmu gatavs aizstāvēt.

Es vēlreiz saku - neviens nav gatavs mirt, neviens negrib to darīt. Bet vai es esmu gatavs līdz  pēdējam aizstāvēt to, ko es mīlu? Jā, jā, es esmu!" tā Pēteris.

Ar domām par atgriešanos Latvijā

Šogad Pēteris parādē nesoļos un valsts svētkus - 18. novembri vadīs Beļģijā pie ģimenes, jo kuru katru brīdi pasaulē var nākt mazulis, un tas ir par visu vissvarīgāk.

"Būtu jauki aizbraukt uz parādi, bet negribētu tās laikā saņemt ziņu, ka viss ir sācies," abi ar Daci joko. Briselē nav vecvecāku un radu, kuri varētu palīdzēt. Bet pēc gadiem diviem, trijiem viņi domā atgriezties Latvijā, un, kā saka Pēteris, ja arī pienāks "X" stunda, viņam jau būs Zemessardzē iegūtas iemaņas un prasmes.

Pēteris uzskata, ka tagad Latvijā ir relatīvi droši. NATO ir līdzās, bet nevar zaudēt modrību. Katrā ziņā 1940.gads, pēc Pētera domām, vairs nedrīkst atkārtoties, kā arī tas, ka mums pasaulei tagad īpaši jāskaidro, vai bijām PSRS okupēti, jo nepretojāmies.

"Ja austrumu kaimiņš mums atkal uzbruktu, es gribētu, lai Elza pēc tam varētu stāstīt, ka tētis bija tur un prasmīgi cīnījās kā zvērs, kā velns, lai Latvija būtu brīva," saka Pēteris.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti