Stiprie stāsti

Kaspars Bokta Zaubē uzbūvējis bioloģisko graudu pirmapstrādes kompleksu

Stiprie stāsti

Piensaimnieki vairākās paaudzēs: tēvs un dēls Aigars un Ingars Roņi Bikstu pagastā

Ralfs un Laila Pērši Ogresgala pagastā izveidojuši briežu dārzu

Briežu dārza saimnieki Ralfs un Laila Pērši izvēlas kvalitāti, nevis kvantitāti, un strādā bioloģiski

Ogres novada Ogresgala pagasta zemnieku saimniecības "Dobelnieki" jaunie saimnieki – Ralfs un Laila Pērši – strādā algotu darbu pilsētā, bet jau četrus gadus tam paralēli veido briežu dārzu. Saimniecībā ievēro bioloģiskas saimniekošanas prasības, tostarp konkrētu briežu skaitu uz vienu hektāru, jo izvēlas kvalitāti, nevis kvantitāti, viņi atklāja Latvijas Radio raidījumā “Stiprie stāsti”. 

Briežus Ralfs un Laila atveda Latvijas simtgades gadā, bet tagad 18 hektāru iežogotā platībā aug apmēram 100 briežu ganāmpulks. Dzīvniekus audzē vaislai, tūrismam un nelielos apjomos tiek gatavoti briežu gaļas produkti. 

“Simtgadi atzīmējām šeit uz vietas saimniecībā,” stāstīja Ralfs. “Plānojam strādāt bioloģiskajā virzienā, kurā jāievēro noteikts briežu skaits uz hektāru. Staltbriežiem tie ir pieci dzīvnieki uz hektāru,” viņš atklāja. 

“Briežu skaits būs mazliet mazāks. Intensīvajā metodē mēs nestrādājam tikai tāpēc, lai viņiem pietiktu ganības no maija līdz novembrim, un piebarošana ir vajadzīga tikai ziemas periodā. Briežus nepiebarojam ar kādiem augšanas hormoniem, dodam pārtiku, kas arī ir bioloģiska. Ganības arī ir sertificētas bioloģiski, ka mēs ar nekādiem pesticīdiem nemiglojam,” Ralfs skaidroja. 

Saimnieks uzsvēra: “Mūsu apjomi nav lieli, bet mēs ejam uz to, ka būs kvalitāte, nevis kvantitāte. Gribam popularizēt zaļo domāšanu, aktīvo atpūtu, tīro, augstvērtīgo produktu lietošanu uzturā un parādīt, ka laukos ir forši”. 

Gan Ralfs, gan Laila abi uzauguši lauku vidē, tāpēc izvēle saimniekot “Dobelniekos”, nevis dzīvot Rīgā, pašiem šķiet dabiska. 

““Dobelnieki” kā zemnieku saimniecība dibināti 1992. gadā, es arī pats tajā gadā esmu dzimis. Agrāk braucām palīgā mazos darbiņos, tagad plāni ir krietni lielāki. Cerēsim iedot otro elpu,” stāstīja Ralfs. 

“Vasaras laiku faktiski pavadīju šeit, “Dobelniekos”. Jau no bērna kājas atceros, kā braucu pie omes, kura tepat tagad ir uz vietas, palīdzēju lauku darbos, tikko sācis staigāt, vedu omei no lauka bietes savā plastmasas mašīnītē,” viņš dalījās atmiņās. 

“Arī mans dzīves pirmās gaitas ir bijušas laukos. Bērnībā vecmammai vēl bija govis, cūkas. Siena vākšana, zārdos likšana, siena gubu taisīšana nav sveša lieta, arī veldzēšanās Daugavā tajā pašā laikā un aukstu bērzu sulu dzeršana,” stāstīja Laila.

Izvēli uzsākt tieši briežu dārza veidošanu Ralfs pamatoja ar trim iemesliem: “Pirmkārt, tas ir dzīvnieks, kas tomēr raksturo meža dzīvnieku, grāciju un spēku. Otrs, saimniekošanas metodes ir samērā pasīvas, ka tev nav kā standartā pie mājlopiņa – jāiet rītā un vakarā, mēs varam būt mobilāki. Trešais bija tās biznesa iespējas, redzējām to, ka tas ir nišas produkts, te ir gan tūrisms, gan gaļas produkcija”.

“Viss gads ir interesants briežu dārzā, vai nu aug ragi, vai viņi ir jau pārkaulojušies, vai nokrituši, vai mazulīši ir jau piedzimuši un redzami,” piebilda Laila. 

Saimnieki neslēpj, ka biznesa uzsākšanai bija nepieciešami abu ģimeņu resursi un zināšanas, finansiālu atbalstu devuši arī Eiropas fondu projekti. “Mēs intensīvi un mērķtiecīgi strādājām pie tā, lai piesaistītu Eiropas fondu finansējumu. Bez Eiropas naudām diez vai mēs būtu šādu projektu realizējuši, tika piesaistīts arī "Altum" finansējums. Liels paldies vecākiem, bez viņiem būtu ļoti grūti, es teiktu – pat neiespējami,” secināja Ralfs. 

Briežu dārza saimnieki Ralfs un Laila Pērši

Ar laiku Ralfs un Laila plāno attīstīt dažādus tūrisma piedāvājumus un brieža gaļas pārstrādes iespējas, produktus. “Mans patiešām liels sapnis ir uztaisīt tādu mazu, simpātisku mājas restorāniņu, kur cilvēkiem vienreiz mēnesī varētu notikt meistarklases briežu gaļas pagatavošanā, jo cilvēks ir pieradis no medniekiem saņemt desas vai konservus, bet reti dabū svaigu gaļu,” atklāja Ralfs. 

Tāpat ģimene saimniecībā cer ievākties uz pastāvīgu dzīvi. “Tālāk pagalmā, kur tagad ome dzīvo, ir vecas saimniecības ēkas no šķeltiem laukakmeņiem, ko mans vecvectēvs pats ir darījis ar savām rokām. Protams, laika zobs tās ir ņēmis, bet mēs ceram, ka kādā no tām ēkām pēc pāris gadiem mēs varētu mitināties,” stāstīja “Dobelnieku” saimnieks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt