Davi Rožerio Preiss ir 37 gadus vecs Brazīlijas latvietis no Nova Odesas. Nu jau vairākus gadus viņš par savām mājām sauc Latviju un kopš pērnā gada novembra ir arī Latvijas pilsonis. „Es dzīvoju Latvijā kopš 2007.gada. Uz šejieni atbraucu, jo mana sieva ir latviete un šeit dzīvo. Mēs iepazināmies Brazīlijā, kur viņa strādāja par latviešu valodas skolotāju. Tas bija mazā pilsētā, kur es dzīvoju un kur ir bijusi maza latviešu kolonija,” stāsta Davi.
Davi vectēvs Ādolfs Preiss bija starp tiem latviešiem, kas 20.gadsimta sākumā reliģisku un sociālu apsvērumu dēļ emigrēja uz Brazīliju un apmetās Nova Odesā valsts vidienē.
Latvijas pilsonību Davi būtu varējis iegūt jau agrāk kā repatriants, taču viņš negribēja atteikties no savas Brazīlijas pilsonības. Tāpēc viņš ar nepacietību gaidīja 1.oktobri un jau nākamajā dienā visus dokumentus iesniedza Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP). „2.oktobrī es gāju uz PMLP, tad Rīgā nokārtoju latviešu valodas eksāmenu un novembra sākumā saņēmu pasi,” stāsta latvietis.
Davi rāda ģimenes relikviju, vectēva ārzemju pasi - kaligrāfiski ar roku aizpildītu dokumentu, kas ļāva Davi iegūt sākotnēji uzturēšanās atļauju Latvijā un tagad jau arī Latvijas pasi. „Man no vēsturiskajiem dokumentiem bija vajadzīga tikai vectēva pase. Bet, ja nebūtu tās, būtu jāmeklē citi dokumenti, [tas nozīmētu] vairāk tulkošanas un būtu ļoti sarežģīti,” skaidro Davi.
Ātrāk tikt pie Latvijas pases Davi palīdzēja arī tas, ka visi dokumenti - izziņa par nesodāmību, dzimšanas apliecības, tulkojumi - bija sakārtoti jau iepriekš, lai iegūtu uzturēšanās atļauju. Dārgākā un sarežģītākā bijusi dokumentu tulkošana un notariāla apstiprināšana.
Ar dokumentu kārtošanu viņam sākumā palīdzējusi sieva, jo atbraucot latviski viņš tikpat kā nav pratis. Taču pēc sešiem Latvijā pavadītiem gadiem valodas pārbaude Latvijas pilsonībai grūtības nav sagādājusi. „Bija tikai jārunā. Nekas nebija jāraksta, viss bija ļoti vienkārši. Eksāmenu nokārtoju piecu minūšu laikā. Bija kaut kas jālasa un jāparāda, ka saprotu, ko izlasīju. Vienkārši, bet bez latviešu valodas zināšanām to nav iespējams izdarīt.”
Davi gan izbrīna, kāpēc valodas pārbaude vispār prasīta. Viņam skaidrots, ka pieder trimdinieku, nevis latviešu un līvu kategorijai, kam valodas prasme ir jāpierāda pēc likuma. Davi jutis, ka neskaidrības sākumā bijušas arī PMLP darbiniekiem. Tomēr kopumā viņš dubultpilsonības saņemšanu atceras kā samērā vienkāršu.
Davi atceras, ka saņemt Latvijas pasi bijis morāls gandarījums: „Jēdzīgāk šeit dzīvot - nevis kā ārzemniekam, bet latvietim. Tā ir vairāk psiholoģiska sajūta, jo citādāk nekas nemainās. Vienīgā atšķirība, ka ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju nevar balsot.”
Vienīgais, kas Davi apbēdina, ir otrā vārda Rožerio (Rogerio) latviskošana un arī uzvārdu nesakritība ar sievu. „Man nepatīk, ka viņi maina vārdu. Kāpēc nevar būt, ka vārds ir vienāds jebkurā vietā pasaulē? Piemēram, mana sieva ir Preisa. Ja mēs brauksim uz Brazīliju, skaitīsies, ka viņai ir pavisam cits uzvārds. Preiss ir viena lieta, Preisa - pavisam cita.”
Dubultpilsonība būs arī Davi divus gadus vecajam dēlēnam, kurš jau tagad saprot gan latviešu, gan portugāļu valodu.
Davi zina Brazīlijas latviešus, kas pie dubultpilsonības tika līdz 1994.gadam, bet izmantot jauno iespēju saņemt Latvijas pasi vismaz viņa ģimene un paziņas Brazīlijā pagaidām neplānojot. Galvenokārt tāpēc, ka latviešu valodu jaunā paaudze praktiski vairs nezina.
Davi pieļauj, ka tieši dubultpilsonības dēļ interese par latviešu valodu Brazīlijā atkal varētu pieaugt.
