Mēs augām uz ielas, centrālais izklaides līdzeklis bija velosipēds, kā jau deviņdesmitajos, paši gājām peldēties uz savu galvu, ierīkot štābiņus mežā – atceras brāļi.
“Bērnudārzā es gribēju būt ūdenslīdējs, laika gaitā vadu uzņēmumu,” saka uzņēmējs Uģis Balmaks.
Trīs brāļi Balmaki ir izauguši. Sarunāt tikšanos varam tikai pie jaunākā brāļa Uģa. Induļa darba lauks ir tiesas, viņš ir zvērināts advokāts. Reiņa darba vietā trokšņot nedrīkst – tā ir Bērnu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļa.
Uģis ir līdzīpašnieks vienā no Latvijas veiksmes stāstiem – “iPhone photography school”, kas veido mācību kursus par bildēšanu ar iPhone un ko pārsvarā pērk amerikāņi.
Tikmēr Reinis stāsta, ka nevar samierināties ar to, ka reanimācijā pārāk bieži ieved bērnus, kuriem pāri izdarījuši paši tuvākie - tēti, mammas. Arī pļaukas bērniem sāp.
“Ir daudz kas Latvijā īpatnējs, neliela vardarbība ir sociāli pieņemama,” nosaka Reinis.
Indulim atkal nepieņemama likās dažu maksātnespējas administratoru patvaļa, un viņš bija viens no tiem, kas pirmais sāka apšaubīt viņu darbības metodes.
Brāļi dzimuši un auguši laikā, kad Latvija kļuva neatkarīga. Viņi nav tādi savas zemes patrioti, kas dzīvo tikai Latvijā. Piemēram, Indulis pusi dzīves pavada Berlīnē, kur ieguvis vēl vienu maģistra grādu. Viņam patīk lielpilsēta.
Brāli pārliecināti, la Latvijā ir forši dzīvot, šeit ir draugi, ģimene, daba, līdz kurai var tikt var 20 minūšu laikā.
“Nav jau tā, ka citur ir saldāka dzīve,” nosaka Indulis.
“Kaut kas jādara, lai lietas mainītos. Lai sporto, lai lasa grāmatas, no tā jau arī kaut kas mainīsies,” piebilst Uģis,
“Latvijai ir tik mazs mērogs, Latvija ir maza valsts, kas lietas varētu darīt perfekti. Es novēlētu, lai sanāk!” saka Reinis.
