Aigars ar biškopību Alojas novadā sācis nodarboties pirms trīs gadiem. Kopš tā laika viņa bizness ir krietni paplašinājies. "Tā ir tēva vaina. Mantoju īpašumu, un tēvs saka - ko tu darīsi 20 hektāros zemes? Govis taču neturēsi! Pats nodarbojas ar bitēm un iedeva man 10 saimes. Un tā viss sākās – 10, 20 saimes, spieto, dalās un tagad ir nepilns simtiņš," pirmsākumus atceras dravnieks Aigars Vladimirovs.
Neskatoties uz to, ka darbs ar bitēm ir smags un katra saime vismaz vienu reizi nedēļā vasaras laikā ir jāapskata, Aigara mērķis ir tuvāko gadu laikā savas dravas izmērus dubultot. Pie stropiem viņš dodas viens pats, savukārt sieva palīdz ar medus sviešanu. Pilsētā abi nemaz nevēloties dzīvot. "Es ieprecējos Limbažos, padzīvojām tur kādus četrus gadus un sapratu, ka nē.
Lauku puika ir lauku puika. Es no laukiem esmu nācis un arī atpakaļ atnācu. Pilēta mani īsti nesaista," atzīst Aigars.
Par klientu skaitu nevarot sūdzēties, tāpēc arī pieņemts lēmums par dravas paplašināšanu, turklāt medus imports Latvijā joprojām pārsniedz eksportu, lai gan mūsu medus pasaulē skaitās kā ļoti augstas kvalitātes. Aigars savu dravu ir pieteicis bioloģiskās saimniecības statusam un cer, ka pēc pāris gadiem to iegūs. Vizuāli bioloģiskais medus no parastā neatšķiras. Tikai bitenieks garantē, ka tur nav pārpalikumi no miglotiem laukiem un ka bites nav barotas ar cukura sīrupu. "Ja uz ziemu bites tiek piebarotas, tad tās tiek barotas ar bioloģiski audzētām cukurbietēm," skaidro dravnieks Aigars.
Tā kā bites lielākoties ziedputekšņus ievāc trīs kilometru rādiusā no savas dzīves vietas, ir iespējams izvairīties no kaimiņiem, kas graudaugus, rapsi vai citus kultūraugus apstrādā ar ķimikālijām. Tiesa, ar katru gadu šādu vietu kļūst arvien mazāk un intensīvā lauksaimniecība ļoti negatīvi ietekmē bites un līdz ar to arī biškopības attīstību. Neskatoties uz to, Agris ir pārliecināts, ka Latvijas laukos cilvēkiem ir ko darīt un var nopelnīt.
"Jā, ja rokas aug no pareizās vietas, tad vienmēr varēs nopelnīt," nosmej Aigars.
