Vaicāts par notiekošo Latvijas politikā un vēsturiski zemāko uzticību Latvijas Saeimai, Čepānis sacīja, ka viņš bieži ar saviem tuvākajiem draugiem spriež, vai šodien tāpat kā 1991. gada janvārī ietu uz barikādēm un tik vienoti balsotu par tagadējo Latvijas varu. "Laikam ne," viņš teica, uzreiz gan norādot, ka nevienu brīdi nav nožēlojis to, ka pats pirms vairāk nekā 30 gadiem iestājies par Latvijas neatkarību.
"Vienkārši sāp sirds. Tad, kad es balsoju, es biju iedomājies drusciņ citādāku to Latvijas attīstību un visu politiķu attieksmi pret cilvēkiem, pret tautu, pret valsti. Bet laikam tanī anekdotē ir taisnība, ka ārstu kļūdas ir kapos, bet skolotāju kļūdas sēž parlamentā.
Man sāp sirds, vienkārši man sāp sirds par daudzām lietām, kuras politikā tagad netiek darītas vai tiek darītas galīgi šķērsām.
Bet man jau neviens vairs padomu neprasa un es arī ar saviem padomiem neuzbāžos," teica Čepānis, norādot – cik var izdarīt 4. maija deklarācijas kluba ietvaros, tik arī politikā tiek darīts. Arī klubā, tostarp kluba vadībā, ir cilvēki, kuri uzskata, ka labāk paklusēt un neko neteikt atklāti un tieši. "Tas man nav pa prātam," atzina Čepānis.
Taujāts par tagadējā Valsts prezidenta Egila Levita darbu, Čepānis atgādināja, ka bijis starp tiem 4. maija deklarācijas kluba biedriem, kas parakstījis atbalsta vēstuli Levita ievēlēšanai Latvijas Valsts prezidenta amatā, taču tagad viņš to nebūtu darījis. "Viņš [Levits] visu runā ļoti pareizi, bet viņa darbībai nav rezultātu," vērtēja Čepānis.
Bijušais politiķis atzina, ka viņa neizpratni raisījis prezidenta priekšlikums par valsts ministru amata ieviešanu. "(..) Kāpēc vēl vajag kaut kādu augsta ranga klerku, kurš tagad nodarbosies ar atsevišķu jautājumu risināšanu. Nu ministrs taču jau ir, lai viņš dara to, bet nē..." sprieda Čepānis.
Jautāts, vai uz Latvijā notiekošo raugās tikai ar skepsi vai tomēr ir arī labas lietas, Čepānis atzina: "Protams, ka ir. Es pats esmu pārdomājis daudzas dzīves lietas un jautājumus. Mani apmierina tas, ka es tagad varu runāt to, ko es domāju. Tad, kad es vairāk nekā desmit gadus biju dažādos Komunistiskās partijas amatos, tad man bija jābūt divkosim, stipri lielam divkosim.
Es varēju runāt tikai to, kas bija oficiāli atzīts, un rakstīt es drīkstēju tikai to, kas bija vēsturiski atzīts," sacīja Čepānis.
Viņš pozitīvi vērtēja arī to, ka tagad no Latvijas uz Zviedriju vai jebkuru citu pasaules valsti var brīvi doties, un ar augstāko vadību vairs nevajag saskaņot avioreisus. "Jo [padomju laikos] visas ārzemes, arī Zviedrija, bija caur Maskavu."
Čepānis uzskata, ka iegūto brīvību dēļ bija vērts cīnīties par Latvijas neatkarību.
