Kad Haraldu Kupli iesauca vācu armijā, viņam bija 20 gadi. Arī toreiz viņš dzīvoja dzimtas mājās "Aičās", kur dzīvo arī tagad. Kad tieši pienāca pavēste par mobilizāciju, Haralds neatceras, bet leģionā viņš nonāca 1943.gada 4.novembrī.
Viņš LTV stāsta, ka tēvs bija miris, bet mātei izdevies atpirkties un panākt, lai dēls vasarā vēl neiet leģionā līdz rudenim, kamēr novāks ražu. Savukārt Latvijas Radio Haralds Kuplis stāsta - nekāda doma jau pašam par karošanu nav bijusi, toreiz jauns puisis un galvā vairāk bijušas meitenes, ballītes, kā arī saimniecība, kurā būtu jākļūst saimniekam. Bet izvairīties no iesaukšanas jau bija tikpat kā neiespējami.
Viņu ieskaitīja 506.zenītkorpusā, kas ietilpa latviešu leģiona 15.divīzijā, viņš kļuva par sakarnieku.
„Vienā vietā pārsita pušu līniju.. Jāiet labot... Sakari nav ar kaimiņu .. Skatās, lodes spindz. Ne jau mēs līdām līniju labot, kur sprāga granātas,” LTV stāsta Kuplis.
Leģionā viņš bija divus gadus, līdz Vācijas kapitulācijai 1945.gada 8.maijā. Kara beigas viņš sagaidīja Kurzemes cietoksnī.
„Tas, ko te rāda TV, internetā, kur rindās iet SS bruņu cepurēs.. Tāda lieta mums nebija. Mūs trīs mēnešus apmācīja, un mēs bijām prom frontē. Tie, par ko visi mūs.. tie SS.. mums nekādas tādas ierindas nebija,” saka bijušais leģionārs.
Uzreiz pēc kara padomju vara Haraldu Kupli apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju, jo viņš bija apbalvots ar Vācijas armijas Dzelzs krustu.
„Ar to es Kolimā iekritu. Es nepadomāju, atdevu krieviem karavīra grāmatu. Man nevajadzēja atdot. Neviens nezinātu, ka mani apbalvoja. Divus gadus noraku zeltu Kolimā un tad, kad veda atpakaļ, aizsūtīja uz Narvu. Tur uzlika sarkanos uzplečus un ieskaitīja Padomju armijā. Tikai pēc trīs gadiem sāk laist prom, un tā es atgriezos mājās 1950.gadā,” par savām dzīves gaitām stāsta Kuplis.
Bijušais leģionārs vērtē, ka nebija jau daudz to, kas aizgāja karot labprātīgi. bet savā ziņā jau Padomju armijas ienākšana Latvijā un te pastrādātais arī bija tas, kas viesa bailes un naidu.
Kad bijis jaunāks, godinot cīņu biedrus, braucis nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un Lestenes kapos. Tagad 16.martu bijušais leģionārs vairs neatzīmē.
„Cik nu mēs esam palikuši, cik nu vēl ilgi svinēsi… Vēl pāris trīs gadi un neviena vairs nebūs no mums. Kaut gan man jādzīvo 100 gadu ....” ar smaidu saka Kuplis.
Viņš arī LTV atklāj, ka pats neatzīst šos svētkus. Taujāts par 16.martu un šī datuma nozīmību, viņš Latvijas Radio atzīst - nez vai tas ir pareizākais, lai pieminētu latviešu puišus, leģionārus. Bet to gan arī bijušais leģionārs uzsver, ja jau reiz šis datums ir leģionāru piemiņai, tad tā arī jābūt.
Leģionāru gājienā Haralds Kuplis pēdējo reizi piedalījās pirms diviem gadiem, viņš saka - bijušie leģionāri jau turp neiet ar naidu, iet, lai izpildītu savu pienākumu pret kritušajiem biedriem, lai viņiem noliktu ziedus.
„Tie nav pareizā datumā, jo tie ārzemnieki kā Vaira Vīķe- Freiberga... Viņa gribēja, lai mēs 11. novembrī svinam. Mums jau nevajag to svinēšanu. To jau ne Latvijā izvirzīja. Tagad taisa tādu škandālu. Un tie antifašisti jau nav nekādi antifašisti. Tie jau ir tie, kuriem jākurina naids. Cik esmu strādājis kopā ar krievu cilvēkiem, mums nekad nekur nekāda naidošanās nebija. Mēs kā jau padevīga tauta, vienmēr runājām krieviski. Tā viņi arī neiemācījās latviski runāt,” LTV saka bijušais leģionārs.
Pirms mēneša Haralds Kuplis nosvinēja 91.dzimšanas dienu. Pats brauc ar auto, interesējas par visu, kas notiek Latvijā un pasaulē, izmanto internetu un uztur kontaktus portālā „Draugiem.lv”.
