Priverta grāmata šobrīd ir ļoti pieprasīta. Un tajā viņš pats diezgan daudz raksta par to, ko lasa. "Es pats grāmatas lasu daudz – īpaši tad, kad esmu tādās vietās, kur ir laiks tās lasīt,” nosmaida Priverts. "Man patīk filozofija – pārsvarā empīriķi un skeptiķi, sākot no Heraklīta līdz Nīčem, kas ir mans garīgais tēvs. Tikko nopirku arī grāmatu par Žaku Ruso.”
Priverts atklāj, ka ideja savus pārdzīvojumus un piedzīvojumus uzlikt uz papīra radusies diezgan spontāni, sēžot vienvietīgajā "istabā" Somijā: "Līdz tam regulāri rakstīju dažādiem izdevumiem, arī "New Yorker", kuri pasūtīja publikācijas, arī "Rīgas Laikam". Aiz neko darīt šad un tad izdomāju kādu definīciju.
Bet visu grāmatu uzrakstīju ar roku, mēneša laikā, ik dienu četras piecas lappuses. No novembra sākuma līdz beigām tā bija gatava. Gadu stāvēja neaiztikta. Brālēna meitai, kura mācījās žurnālistiku, lūdzu, lai pārraksta datorā.
Liels paldies Valdim Ābolam – bez viņa tā nebūtu nonākusi līdz pārdošanai…
Pirms trim gadiem gāju garām "Rīgas Laika" redakcijai, domāju – satikšu Uldi Tīronu.
Tīronam sekretāre čukst: "Zini, kas tas ir? Priverts!” Šis uzreiz paceļ acis un prasa: "Nu, kas tev tur ir?" Izlasīja, pēc nedēļas zvana un saka: "Nekas tāds trīsdesmit gadus Latvijā nav rakstīts! Es uzņemos!”
Viņš teica – grāmata aizies uz "urrā”, un ieteica rakstīt arī scenāriju filmai – tā sanāktu vēl labāka nekā grāmata, īsts trilleris… Neiedomājamas lietas taču savā dzīvē esmu redzējis!”
Par rakstnieku Priverts gan sevi nesauc. "Neesmu rakstnieks, bet rakstu. Biju kontrabandists. Bet nu – dzīvē tā gadās. Līdzīgi kā Saule – kad dabū kritisko masu, tā sāk spīdēt. Arī ar cilvēku ir tāpat – kad sakrāj savu dzīves pieredzi jeb kritisko masu, sāc kaut ko darīt.”
Narkotikas sabiedrībā allaž esam uztvēruši kā kaut ko sliktu, kaitīgu, nelikumīgu. Kādus secinājumus varam izdarīt, izlasot grāmatu?
"Es ignorēju visu aizliegto!" izsaucas Rolands Priverts. "Pirmajā vietā stādu cilvēka primārās tiesības, nevis kādus likumus. Jebkādi likumi kaitē cilvēka attīstībai, prātam. Cilvēks jāaudzina brīvos apstākļos, nevis ar aizliegumiem."
Vaicāts, ko darītu, ja nāktos sastapties ar tikpat neatkarīgi, bet absolūti pretēji domājošu cilvēku, Rolands Priverts pasmejas, ka sevi neuzskata par milzīgi spēcīgu: "Man tāpat ir savas vājības – kā jebkuram. Tās pilnībā iznīdēt – nezinu, cilvēka mūžs tam par īsu... Katrā ziņā neplēstos un nekautos, drīzāk uzklausītu otra cilvēka domas."
Cik daudz no tā, kā un ko raksta Priverts, varētu tikt uzlūkots kā spēle, un cik daudz tā ir viņa paša būtība? "Neesmu romānu rakstītājs – un arī nespēlējos daudz. Rakstu to, ko domāju, ko redzu un kas ir bijis. Varbūt dažs vārds ir nedaudz uzspēlēts, bet minimāli. Tur ir nedaudz lepnuma, izrādīšanās… Tiem, kuri atrodas morāles kastē, gribēju parādīt, ka var būt arī savādāk – laimīgāk, priecīgāk. Ka var dzīvot ne tikai pēc morāles principiem.
Man liekas, ka lielākā daļa cilvēku, kuri dzīvo morāles kastē, ir nelaimīgi, puslaimīgi, mazdabūjuši, kā es viņus mīlu saukt. Jo kontrabandista darbs prasīja lielu drosmi, uzņēmību, arī prāts tur vajadzīgs, lai viss būtu uz tip-top. To nevar katrs izdarīt!
Arī veiksmes moments vajadzīgs – tas aktuāls jebkurā brīdī."
Privertam tuva arī doma, ka nav svarīgi, kā nauda tiek nopelnīta, bet gan, kā tā tiek iztērēta. "To izlasīju žurnālā "Economist". Narkobizness pastāvēs jebkurā laikā. Vai nav labāk, ja Amerikā nopelnu miljonu un ieguldu to Latvijā bērnu audzināšanai un attīstībai, nevis pērkot dārgas mašīnas?
Honorāru par grāmatu gribu ieguldīt bērnu attīstībai.
Žakam Ruso ir grāmata "Emīls”, kas mudina pēc iespējas būt tuvāk dabai. Meklēju ko līdzīgu. Cēsīs ir "Brīnumdārzs", bērnu rehabilitācijas skola. Zinot, cik briesmīgu kaitējumu cilvēkiem nodara narkotikas, ienākumus speciāli gribētu novirzīt šādam mērķim – lai bērnus iemācītu būt saprātīgiem un nelietot narkotikas.”
Grāmatas autors atzīst, ka cilvēki uz viņa grāmatu reaģē ļoti dažādi – daudz ir to, kas vēlas kopā fotografēties un nāk klāt, lai paspiestu roku. Vaicāts, vai būtu gatavs vēl uzrakstīt kādu grāmatu, Priverts atbild apstiprinoši: "Kopā ar kādu saprātīgāku rakstnieku gribētos uzrakstīt grāmatu par inteliģenci. Inteliģencei man ir sava definīcija – tā ir rīcības lemtspēja un rīcībspēja īpaši kritiskās situācijās.”
