Lunas saimniece Iriša Mogira stāstīja: “Viņa ļoti prasa uzmanību, viņa tur visu laiku sēdēja būrītī un viņai ir trauma, ka viņa visu laiku grauž kaut ko metālisku. Jo viņa visu savu dzīvi sēdēja būrī. Tagad viņai ļoti daudz uzmanības un viņa no tā kūst!”

Saimniece stāstīja, ka suņukam ir pusotrs gads un Krievijas okupāciju kucēns piedzīvoja Čerņigovā. Audzētavu, kurā Luna dzima, saimnieki pameta likteņa varā un aizbēga. 

“Audzētavas saimnieks, karam sākoties, aizbrauca un atstāja visus suņus bez nekā. Nebija, ar ko barot. Un saimnieka mamma un tētis deva kucēnus projām, lai kāds parūpētos,” sacīja Mogira.

Tā sunīte nonāca pie Mogiras. Viņa stāstīja: “Viņu sauc Luna, viņu visi mīl, tas ir brīvprātīgais suns. Tas ir mūsu mazais talismans. Viņa ļoti mīlīga, pie visiem nāk un visi viņu grib apčamdīt. Paņemt rociņās un apčamdīt. Viņa tāds rukšķītis mums. Viņa visu laiku skrien, pie bērnu laukumiņa, pie bērniem.”

Abas – gan Luna, gan Mogira, ir no Ukrainas.

“Jā, es esmu ukrainiete, es ilgus gadus nodzīvoju Latvijā un mazliet esmu bēglis, jo dzīvoju Kijivā pēdējo gadu un nokļuvu te nejauši. Kad man bija jālido atpakaļ, sākās karš. Atnācu šeit martā, jo ļoti gribēju palīdzēt Ukrainai, bet nezināju, kā varu palīdzēt, zināju, ka ir “Tavi draugi”. Sākumā vienreiz atnācu, otrreiz. Tagad te darbojos,” atzīmēja ukrainiete.

Viņa atklāja, ka brīvprātīgie visi ir kā viena liela ģimene. Tagad ģimenē ir suns, tāpēc Lunas ūdens bļodas atrodas abos ēkas stāvos. 

“Luna ir kopīgais suns, visiem suns. [Ūdens bļoda] Gan pirmajā stāvā, gan otrajā. Visi grib viņu pabarot. Es ļauju. Zinu, ka nedrīkst, bet pēc visa, ko viņa pārdzīvojusi es ļauju,” pauda  Mogira.

Suņa klātbūtnei ir arī terapeitisks efekts. Kad kara bēgļi atnāk pēc palīdzības, viņus sagaida arī draudzīga Luna, kura savu mīlestību gatava dāvāt pilnīgi visiem, kuri gatavi to saņemt.