Bērnus audzina ar šūpuļdziesmām un pasakām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Mūsdienu straujajā dzīves ritumā arvien mazāk paliek laiks, lai ar rūpību un sirds siltumu pievērstos saviem bērniem, taču Ieva Kalniņa Matute savā ģimenē cenšas atvasēm lasīt pasakas, stāstīt teikas un dziedāt šūpuļdziesmas.

„Parasti, kad cilvēks izaug liels tad viņš atceras, kā viņam mamma strādāja konfekšu fabrikā, vai tētis skrūvēja mašīnas un tās ir tās bērnības sajūtas. Droši vien maniem bērniem būs tā viduslaiku pils,” sēžot uz soliņa gleznainajā Cēsu viduslaiku pils dārzā, ģērbta 17. gadsimta livonietes tērpā, stāsta pils darbiniece Ieva Kalniņa Matute rotkaļa Daumanta Kalniņa meita.

Lielu daļu bērnības viņa aizvadījusi pils seno rotu kalvē viduslaiku vidē un uzaugusi ar gadsimtus sijātām latviešu vērtībām - pasakām, teikām, tautasdziesmām un rotaļām. Ieva arī savus bērnus audzina ar Latvisku dzīves ziņu un folkloras vērtībām.

„Diemžēl es konkrēti ar savu ģimeni nedzīvojam lauku sētā, un mūsu dienas ritms un gada ritms nav pakļauts zemkopja gada ritmam. Tomēr kaut kādas izmaiņas ir notikušas pa šiem te gadu simtiem. Bet to ko var pārnest no šī te senā mantojuma ar visiem spēkiem, zobiem, nagiem, ragiem ir jāvelk klāt un tiem bērniem jādod. Tas dod tādu ļoti spēcīgu pamatu un tas ko mēs varam darīt, un tas ko es daru, mēs mēģinām kaut kādā veidā visus gadskārtu svētkus svinēt, cenšamies lasīt pasakas arī teikas un cenšamies ceļot pa Latviju un meklēt visādas interesantas vietas un lietas. Visādus akmeņus un avotus, un pilskalnus - cik nu tas ir iespējams," stāsta Ieva.

Sieviete audzina sešgadīgu meitu un astoņgadīgu dēlu. Viņa atzīst, ka visas šīs lietas nedrīkst būt uzspiestas. Taču vērtību mantojums ir uzkrāts ļoti dažādās bērniem saistošās formās un saglabāušās tieši tās patiesās dzīves atziņas.

„Domāju, ka ir vērts pārskatīt to ārkārtīgi bagāto mantojumu, ko mums ir atstājušas mūsu vecvecvecmāmiņas un vecvecvectētiņi. Mēģināt tomēr neaizlaist to visu postā. Ja izdodas atrast tieši to, kas tavam bērnam tajā brīdī ir vajadzīgs no tā bagātīgā mantojumu klāsta, vienalga vai tās ir dziesmas, rotaļas, pasakas, spēles - jebkas, lietu ir ārkārtīgi daudz. Galu galā, tās lielās vērtības, kas ir gadu simtiem un tūkstošiem sijājušās un palikušas un tās vērtīgākās, tās pelavas jau atbirst, paliek tikai tās, kas ir tiešām būtiskas un pareizas. Ja to var neuzkrītošā veidā, neuzspiestā veidā bērnam nodot, manuprāt, bērns būs tikai ieguvējs viņš jutīsies daudz stiprāks un daudz par sevi drošāks šajā tomēr nedrošajā un ātrajā, un tādā sakāpinātajā pasaulē," pamāca māte.

Ieva pauž, ka tieši vecāki audzina savas atvases un veido viņu vērtību sistēmu ar pamācībām stāstiem un piemēriem.

„Bērns jau piedzimstot ir ļoti atvērts un gatavs uzņemt visu ko. Ja tajā brīdī tomēr nevis dod visu ko, bet tomēr iedod tādu saprašanu par to, ka ir labas lietas, ir sliktas lietas un tavā varā ir izvēlēties kuru ceļu tu iesi un rēķināties arī ar to, ko tu dabūsi galā. Ļoti tāda vispārīga, bet pamatīga patiesība," saka Ieva.

Bērni ir atšķirīgi, tāpēc vecākiem jāspēj pielāgoties un atrast pareizo pieeju katram bērnam.

„Ir jāskatās individuāli un tomēr atsevišķi, bet kaut vai sākt ar to, ka tomēr to bērniņu aijājot nevis vienkārši "ūjā ūjā", bet var taču paņemt to seno skaisto dziesmu viņam nodziedāt . Vai varbūt sākt nevis ar multeņu pārstāstiem grāmatās, ko lasīt viņam, bet varbūt lasīt to pasaku priekšā un dot viņam to valodas bagātības sajūtu un tomēr to krāšņumu, kas ir tajās pasakās iekšā un arī tā informācija, kas tur ir. Ja bērns ir ātrs un viņam pasakas neinteresē un viņš var skriet un darīt. Brīnišķīgi mums ir tik daudz rotaļu un tik daudz spēļu bērniem, kurās var skriet un dauzīties un savu enerģiju arī tērēt un arī iegūt,” mudina Ieva.

Nekādā gadījumā nevajag pārspīlēt ar šīm lietām, jo tomēr ir jāiet līdzi laika ritumam un jāsaprot, ka mēs dzīvojam tagadnē.

„Tam ir jābūt dabiski un līdz ar to mani bērni tik pat ļoti mīl datorspēles un komiksus un zina visas modernākās rotaļlietas un visu pārējo. Es domāju, ka atraut bērnu no realitātes, no tā, kas notiek šajā laikmetā, šajā vietā, tas, manuprāt, nav godīgi pret bērnu, jo viņam tepat būs jādzīvo un viņam jātiek galā, kā ir te ar intensitāti un dzīves ātrumu, kāds ir šobrīd, līdz ar to atraut viņu no ikdienas noteikti nevar,” tā par savu ģimenes dzīvi, divu bērnu audzināšanu, latviešu dzīves ziņas saglabāšanu un vērtību nodošanu nākamajām paaudzēm stāsta Ieva Kalniņa Matute.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti