Ar Bernāru Sordē tiekos Talsos, novada muzejā. Ir agra pēcpusdiena, nav vēja un joprojām ir gluži vasara. Kā allaž, viņš sēž pretī savā ierastajā ampluā, ar vieglu šalli ap kaklu. Šī nav nejaušība, ka Parīzes mākslinieku sastopu Kurzemes pilsētā. Bernārs Sordē ir te, lai vēlreiz apskatītu vietu, kur būs viņa darbu izstāde.
Uz Talsu novada muzeju ceļo septiņas gleznas-triptihi teju divu cilvēku augumā. Tie attēlo garīgās atbrīvošanās jeb „iekšējās revolūcijas” ceļu. Kā pārvarēt bailes pašam no sevis, no svešinieka, kā izrauties no sastinguma stāvokļa un rast sevī vitālo enerģiju, lai veidotu patiesi solidāru Sabiedrību?
Šie ir jautājumi, kas mākslinieku Bernāru Sordē interesē un nodarbina. Latvija ir tā vieta pasaulē, kur franču domātājs un gleznotājs saskata vitālās enerģijas klātesamība - dzejā, mūzikā, arhitektūrā un citās mākslās, tautas vēsturiskajā pieredzē. Latvijai ir viss nepieciešamais potenciāls, lai tā spētu piedāvāt Eiropai solidāras un sociālas sabiedrības modeli, tādējādi nomainot pašreizējo sistēmu, kas balstās uz finanšu sacensību, uzskata Bernārs Sordē.
„Vispirms, ja ir kas tāds, kas man ļoti interesē Latvijā, tad tā ir unikālā kultūra. Latvija ir dārgakmens. Dziesmu un deju svētki ir tamdēļ, lai sabiedrība sevi aizsargātu, savu neatkarību un vienotību, un lielākās briesmas būtu tad, ja šīs vērtības kļūtu par muzeja eksponātiem,” saka Bernārs Sordē. „Šīs vērtības jāturpina sargāt un jāsaglabā dzīvas, jo esmu pārliecināts, tieši radīšanā un kultūrā slēpjas potenciāls jaunam, ne-industriālam sabiedrības modelim jeb dzīves formai, kā es to dēvēju. Šai dzīves formai rūp sabiedrības kopīgais labums. Tādēļ esmu gatavs palīdzēt ikvienam, kurš pārstāv šo koncepciju, lai veidotu sabiedrību, kas ir patiesi brīva. Un es nedrīkstu palaist garām šo vilcienu, šo misiju, šo savu izstādi, šo vēstījumu Latvijai. Būtībā tā nebūs tikai izstāde, tā būs izpausme par transformācijām, kuras mums katram šobrīd ir ļoti nepieciešamas.”
Bernārs Sordē par Latviju zina daudz, noteikti vairāk kā vidusmēra francūzis un, iespējams, pat vairāk nekā daļa vietējo cilvēku. Viņš aizrautīgi interesējies par Latvijas vēsturi, cilvēkiem, ģeogrāfiju, kultūru, zina dzejniekus, rakstniekus, gleznotājs, studējis pārejas posma grūtības no okupētas uz brīvu valsti un tālāk uz dalību Eiropas Savienībā, NATO un citās starptautiskās organizācijās. Lielu daļu sava profesionālā mūža Sordē veltījis Eiropai un Latvijai.
Dzimis Otrā pasaules kara sākuma gados, Bernārs Sordē uzaudzis franču pretošanās kustības dalībnieku ģimenē. Vēlāk ieguvis inženiera, kibernētiķa un ekonomista izglītību. Deviņdesmito gadu nogalē Bernārs Sordē ieradās Rīgā kā Eiropas Komisijas padomnieks, lai palīdzētu Latvijai sagatavoties Eiropas Savienībai, un piesaistījās uz mūžu. Satika savas dzīves otru pusi un tagad Parīze-Rīga ir viņa pierastais maršruts.
„Kura ir jūsu mīļākā vieta Latvijā,” vaicāju cilvēkam, kurš iepriekšējos gados ilgstoši Eiropas Komisijas vai Francijas valdības uzdevumā strādājis visur kur pasaulē - Krievijā, Ukrainā, vairākās Eiropas valstīs, Alžīrijā un daudzviet citur.
„Vieglākā atbilde būtu - es mīlu Talsus, taču, godīgi, es vēl tos nepazīstu tik labi, lai gan es šeit jūtos brīnišķīgi. Būtībā vissvarīgāk ir saprast, kādēļ es te vai kur citur jūtos labi, un tam iemesls ir, ka es redzu cilvēkus ar atšķirīgu pieeju, bet kas būtībā iet uz vienu un to pašu mērķi, proti, veidot sabiedrību. Es redzu mūziķus, dzejniekus, žurnālistus, kas veido sociālu dzīvi. Viņi ir teritoriāli noenkurojušies, bet domā horizontāli. Tieši viņi veido nākotni,” pauž Bernārs Sordē.
Izstādes nosaukums ir „Introrevolūcija” - pārmaiņas, sastinguma laušana, upes dzīšana pretī straumei. Bernārs Sordē to redz arī Latvijā.
„Sabiedrība joprojām ir ļoti saistīta ar savu kultūru, un tas patiešām ir pozitīvi, unikāli un mani ārkārtīgi iepriecina. Taču es arī redzu, ka Latvija pārāk seko institūciju un to cilvēku instrukcijām, kam trūkst izpratnes par kultūras nozīmi brīvas sabiedrības veidošanā. No padomju laiku plānošanas jūs dodaties kapitālisma plānošanas virzienā, kas nosaka darbības, konkurenci, ražīgumu, lai izdzīvotu, taču es nezinu, vai šādi izdzīvos gan ekonomika, gan kultūra. Būtībā, to visu apkopojot, man šķiet, ka visas tās instrukcijas, kas Latvijai tiek dotas, lai sagatavotu, piemēram, projektu pieteikumus kultūras finansējumam, ir ne tikai birokrātiskas, bet arī bez pietiekama dziļuma un izpratnes par to, kas ir Latvijas kultūras pamatuzdevums,” liek aizdomāties Sordē.
Paralēli glezniecībai noslēdzies darbs pie Bernāra Sordē septiņpadsmitās grāmatas manuskripta, par to, ka jaunā ēra, ko Bernārs dēvē par „solidāras autonomijas vitālās enerģijas ēru”, atnāks daudz ātrāk nekā mēs domājam, un pašreizējo, finansēs balstīto globalizāciju jau var uzskatīt par pagātni. Solidāra sabiedrība ir tāda, kas sadarbojas un nevis konkurē, tā uzskata Sordē.
„Nākotne prasa ne jau vairāk konkurences, bet gan vairāk sadarbības. Tāpēc dažādība ir svarīga.
Katrai valstij jāmeklē savas unikāls risinājums, jāzina savs mērķis, pastāvēšanas jēga. Tas palīdzētu atbildēt uz jautājumiem - kāpēc mācīties? Kāpēc strādāt? Kāpēc dzīvot? Solidāra sabiedrība nozīmē sadarbību, nevis savstarpēju konkurenci,” ir pārliecināts Bernārs Sordē.
Portālā lsm.lv jau iepriekš publicētas un arī šobrīd lasāmas Bernāra Sordē esejas, Francijā un Latvijā tapuši raksti par mākslu un māksliniekiem, kas vienmēr bijuši neatņemama Bernāra Sordē dzīves daļa, personiskas, dziļas draudzības, kas dažkārt vainagojušās ar gleznu kolekciju uzticēšana mūžīgā viņa gādībā. Dzīvo interesi par Eiropu Bernārs Sordē, iespējams, notvēris bērnībā, pavadīdams dienas Eiropas Savienības dibinātāja, Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmaņa mājās, taču mīlestība uz mākslu izpaudusies jau agri. Desmit gadu vecumā naudu no dārzā salasītajām upenēm nākamais domātājs un gleznotājs iztērējis nevis konfektēs, bet gan zīmēšanas stundām.
„Kad es rakstu, es arī zīmēju daudz un dažādas shēmas. Tad, kad tu raksti, Tev ir jābūt konceptam, ko var izteikt matemātiskā, loģiskā, kibernētiskā veidā. Es nezinu, vai esmu mākslinieks, taču manī ir nepieciešamība šādi izteikties. Es vēlos ieskatīties ubaga sejā uz ielas, saredzēt, kas ir aiz tās un tas liek dziļāk ieskatīties pašam sevī un piedalīties šajā introrevolūcijā, tas palīdz domāt par citiem. Man gleznot ir nepieciešamība, taču tikpat labi es varētu būt arī mūziķis, aktieris. Tas parāda, ka es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri nav specializēti, vienā virzienā domājoši, bet ir horizontāli.”
Bernāram Sordē ir sava teorija par to, vai ar mākslu var nodarboties tikai mācīti cilvēki:
„Ikviens cilvēks par spīti savai profesijai ir spējīgs izteikties mākslā un parādīt, raksturot to, kas ar viņu notiek. Es absolūti ticu, ka katram ir talants, tikai notiek tā, ka šiem talantiem ir jāpielāgojas vadības un biznesa prasībām, lai panāktu ražīgumu. Es mudinu virzīties uz to, ka darbi pielāgojas talantiem un nevis talanti darbiem, tikai tad cilvēki būs spējīgi mainīt sabiedrību, radīt daudz jauna, kas nāk no cilvēkiem pašiem, nevis ir finanšu pasaules uzspiests. Tādēļ es pats cenšos gleznot un rakstīt un būtu ļoti tuvu sabiedrības pārmaiņu un veidošanās procesiem ar savu redzējumu ar savu piedāvājumu.”
Pirms deviņiem gadiem pirmā Bernāra Sordē gleznu un zīmējumu izstāde notika Rīgā, Dzelzceļa vēstures muzejā. Septiņi lielformāta triptihi Talsos būs kā idejisks tās turpinājums. Mākslas noskaņu papildinās dzejnieces Liānas Langas darbi, kas ir kā abu mākslinieku dvēseļu sasaukšanās. Sev radniecīgu stīgu Bernārs Sordē atradis arī komponista Raimonda Tigula mūzikā. Tā skanēs izstādē, Bernāra Sordē aicinājumā uz iekšējām, pārmaiņām, uz satuvināšanos, uz domām par to, kāda būs sabiedrība un pasaule, kas turpināsies.
