Eiženija atzīst – pirmo reizi no Austrumvācijas nonākot Rietumberlīnē, bijis kultūršoks. "Mēs ieradāmies Berlīnē, tas bija decembris un tās bija divas pasaules, un jūs varat iedomāties, ja jūs no pelēkas krāsas ienākat tādā varavīksnes krāsā," stāsta Eiženija.
Toreiz, pēc Belīnes mūra krišanas, katram austrumvācietim ienākot Rietumu pusē, tika piešķirtas 100 vācu markas jeb tā dēvētā apsveikuma nauda – un tā tika izpirka dažādās sapņu precēs.
"Viņi pa lielākajām tuvākajām ielām nāca pāri, ienāca šeit – galvenajā ielā "Kurfirstendamm" - pirka lielākoties elektroniku, magnetafonus, modernus saimniecības rīkus," saka Iveta Kūlsa. "Tas tajā brīdī, pirmajos divos mēnešo guva pārsvaru, vēlāk tas protams normalizējās – jo Austrumeberlīnes un Austrumvācijas veikalos ieplūda labā Rietumu prece," piebilst Iveta.
Ne tikai iepirkšanās svētki un prieks par atgūto brīvību, bet daudzām vācu ģimenēm tie bija gan atkalapvienošanās svētki, gan arī sāpīga radinieku meklēšana, jo Austrumvācijas politieslodzīto bērni tika nodoti piespiedu adopcijai.
Rietumvācieši uzņēma ļoti ļoti sirsnīgi. Tās bija gaviles, tas bija prieks, atkalsatikšanās, ka mēs tagad brīvi varam bez izsaukumiem kaut kur doties, tas bija ļoti ļoti skaisti. Šīs svētku sajūta saglabājās līdz nākamā gada vasarai, līdz 1990.gadam, tad ieviesa, tad jau bija Rietumu marka un tad sākās arī bezdarbs, sākās narkomānija, bija arī cilvēki, kuri kļuva par bezpajumtniekiem. Tad bija arī tāda vilšanās sajūta," atminas Eiženija.
Tie bija tieši austrumvācieši, kas noārdīja Berlīnes mūri. Rietumu pusē pat neesot bijušas īpašas protesta akcijas, lai panāktu Vācijas atkalapvienošanos. "Mēs no sākuma cerējām, ka apvienosies abas Vācijas un katra Vācijas daļa pārņems to labāko viena no otras," norāda Eiženija. "Bet Rietmvācija pārņēma diktātu. Bet, no otras puses, jāsaka tā – mēs paši Austrumos gribējām būt apvienoti – mēs teicām: mēs esam viena tauta. Mēs gribam apvienoties. Mēs bijām tie, kas jauca mūri, kas gribēja to," saka Austrumvācijā dzīvojusī latviete.
"Varbūt citam ir piepildījies sapnis tajā dienā, citam ir sabrucis kāds sapnis," saka Iveta. "Manam vīram ir piepildījies sapnis – mēs esam īsts ost-west story - Austrumu-rietumu dzīvesstāsts – viņš no Rietumiem, es no Austrumiem – bez mūra krišanas, bez pārmaiņām visā bijušajā Padomju Savienībā, bez [PSRS līdera Mihaila] Gorbačova pieņemtajiem lēmumiem, ka varētu cilvēki pēc izsaukuma braukt ne tikai pie radiem... Es nekad šeit Berlīnē nebūtu bijusi, nekad kā studente nebūtu atradusies un mēs nekad nebūtu iepazinušies.Tie mums ir svētki, tie mums ir absolūti svētki," uzsver Rietumberlīnē dzīvojusī latviete.
Ziņots, ka svētdien Berlīnē notiek lielas svinības, atceroties Berlīnes apvienošanu.
Robežzona, kuru vēlāk nodēvēja par Berlīnes mūri, radās 1961.gada 13.augusta naktī, kad toreizējā Vācijas demokrātiskā republika pēkšņi slēdza robežu starp Austrumvāciju un Rietumberlīni, iekļaujot pilsētas daļu ciešā lokā. Diennakts laikā tapa dzeloņstiepļu žogs teju 155 km garumā, no tiem trešā daļa - tieši Berlīnē. Robežu visu diennakti apsargāja bruņoti karavīri ar suņiem.
1962.gadā 100 metru attālumā uzcēla otru žogu un izveidoja īstu "nāves joslu", lai novērstu Austrumvācijas iedzīvotāju bēgšanas mēģinājumus. Vēl divus gadus vēlāk dzeloņstieples nomainīja betona siena, bet pēc desmit gadiem - augsts dzelzsbetona mūris.
Robežu atvērta tikai pēc vairāk nekā divām desmitgadēm - 1989.gada 9.novembrī, un Berlīnes mūra krišana kļuva par aukstā kara beigu sākumu un nozīmīgu impulsu arī bijušās PSRS sabrukumam.
