Belģu jauneklis Bendžamins: Ar «Zvanniekiem» mani vieno ļoti personiska saite

"Es pats par to reizēm brīnos," saka Bendžamins Beržjē, kurš kopā ar savu draugu Valentīnu Borremanu dosies Jauno gadu sagaidīt Latvijā. Viņi ir divi jauni beļģu puiši, kuri jau vairākus gadus palīdz "Zvannieku" mājām Cēsu pusē. Tajās mācītāja Jura Cālīša un viņa dzīvesbiedres Sandras Dzenītes - Cālītes aprūpē mīt bez ģimenes palikušie bērni. Bendžamins atklāj, ka "Zvannieki" ir viņam ļoti svarīgs, personisks stāsts.

Ar Bendžaminu Latvijas Radio tiekas pēc darba vakarā, netālu no spoži izgaismota Ziemassvētku tirdziņa Beļģijas galvaspilsētas Briseles centrā. Koka būdiņu ieskauta laukuma vidū griežas vecs karuselis. Ponija mugurā, pūķim uz astes, karietē sēž bērni. Tas liek domāt par to stāstu, ko drīz Radio cer dzirdēt no Bendžamina.

Viņš un Latvijas Radio atrod omulīgu kafejnīcu turpat netālu un pie glāzes kūpošas, karstas piparmētru tējas domās ceļo uz Latviju. Turp Latvijas Radio žurnāliste dosies sagaidīt Ziemassvētkus, un arī Bendžamins - pie savējiem, Cēsīs, "Zvannieku mājā", kur Cālīša un Dzenītes - Cālītes aprūpē mīt bez ģimenes palikušie bērni.

Jau trešo gadu kopā ar draugu Valentīnu viņi gadu miju sagaida Latvijā, "Zvanniekos".

"Mēs izbrauksim no Briseles 30.decembrī, tā ir piektdiena. Nakti pārlaidīsim Rīgā, jo ielidosim vēlu, un otrā dienā taisnā ceļā dosimies uz "Zvanniekiem"," stāsta Bendžamins. "Kā vienmēr rotaļāsimies ar bērniem, pieaugušie rosīsies virtuvē, gatavojot svētku cienastu. Starp citu, "Zvaniekos" ir kāds īpaša tradīcija, proti, lai bērniem nebūtu pārāk ilgi jāgaida iestājamies pusnakti un pienākam Jauno gadu un, lai nākamajā dienā viņi nebūtu pārāk noguruši, pulksteņus mājās pagriež vienu stundu uz priekšu. Tā nu sanāk, ka"Zvannieko" varam nosvinēt Jaunā gada atnākšanu divas reizes. Vienpadsmitos to sagaida bērni, bet pusnaktī – pieaugušie," viņš stāsta.

Pirmo reizi klātienē Bendžaminu Latvijas Radio satika oktobrī, kad kopā ar draugiem, Briselē dzīvojošajiem latviešiem un saviem darba biedriem Bendžamins skrēja Briseles pusmaratonu.

Viņi visi gatavojās skrējienam un vienlaikus labdarības akcijai "Zvannieku" atbalstam. Komanda bija noformēta šim notikumam īpaši sagatavotos krekliņos ar uzrakstu „Team Zvannieki”, jeb „Zvannieku komanda”.

Toreiz bija noruna satikties tuvāk gadu mijai, kad Bendžamins plānoja doties uz Latviju.

Tā bija tikai viena no akcijām, ko Bendžamins šajos gados ir īstenojis.

Arī tagad pirms braukšanas uz Latviju viņš vācis ziedojumus un  savā interneta sociālās saziņas vietnes „Facebook” profilā izvietoja lielu „Zvannieku” māju attēlu ziemā ar aicinājumu palīdzēt.

Bendžamins ar „Zvanniekiem” satikās pirms trim gadiem, kad kopā ar vēl 14 cilvēkiem, beļģu jauniešiem, skautiem meklēja vietu, kur nomitināties. Juris un Sandra Cālīši, neliedza pajumti un, sastapšanās ar viņiem, „Zvannieku” māju iemītniekiem un bērniem atstāja milzu iespaidu uz Bendžaminu un Valentīnu.

""Zvanninieki" patiešām man ir ļoti tuvu sirdij, tas ir ārkārtīgi personiski. Ļoti priecājos, ka arī citus cilvēku, gan šeit Beļģijā, gan Latvijā ieinteresē „Zvannieku” stāsts. Manuprāt, mums šis darbs ir ārkārtīgi svarīgs, jo tas iedvesmo darīt labas lietas, īpaši laikos, kad var šķist, ka ir tik daudz tumšā, taču tas mudina mūs izdarīt ko lielāku pašu dzīvē," pauž Bendžamins.

Bendžamins ikdienā ir sabiedrisko attiecību speciālists un ir tikai 28 gadus vecs.

Viņš atzīst, ka bieži domājis, kādēļ Latvija, kādēļ gan viņam nesameklēt līdzīgu namu un ļaudis šeit, Beļģijā."Es pats par to reizēm brīnos," Bendžamins atzīstas.

"Protams, arī Beļģijā ir bērni, par kuriem ir nepieciešams parūpēties. Un cilvēki man tiešām reizēm vaicā: "Bendžamin, kādēļ tu brauc tik tālu? Tepat taču ir bērni, kuri priecātos par tavu plecu, par Tavu klātbūtni. Un es patiešām nav pareizās atbildes uz šo jautājumu. Manuprāt, šādas dzīves izvēles notiek tad, kad tevi kaut kas ļoti dziļi un patiesi aizkustina. Mani ļoti personiski skāra šis stāsts, bet citus cilvēkus citi stāsti, un tas taču ir tik brīnišķīgi,"" norāda Bendžamins.

Viņš teic, ka patlaban nedomā kā un cik ilgi būs ar „Zvanniekiem”. „Katram,” viņš saka, „ir jāizvēlas sava mazā vai lielā cīņa, kaut kas, par ko iestāties. „Es savējo šobrīd esmu atradis.”

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti