Kad mazliet iepazīstamies ar Natašu, man pa galvu sāk skriet domas – vai es spētu izturēt visu, ko viņai nācies piedzīvot, nesabrūkot garīgi un fiziski? Ar Natašu dažkārt notiek tā, ka veselība netur slodzi, tāpēc ir labi, ka gan no Preiļu novada Labklājības pārvaldes, gan dienas aprūpes centra, gan kopš pavasara arī no atbalsta personām grupu dzīvoklī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) viņai jebkurā brīdī pieejama palīdzība.
“Bērnībā man bija smadzeņu satricinājums. Pēc laika kļuva arvien sliktāk, man diagnosticēja smadzeņu audzēju. Pēc operācijas radās citas problēmas, un tagad ir tā, ka man uz 5–10 minūtēm smadzenes mēdz atslēgties, pēc tam atkal pieslēdzas. Katru otro gadu man jābrauc uz Rīgu pie ārstiem,” stāsta Nataša.
Viņa ir pieradusi viena tikt galā ar visu, ar māti un māsām komunicē reti. “Mana bērnība nebija salda, par mani ņirgājās, lika daudz strādāt, tāpēc 16 gadu vecumā aizgāju no mājām. Mani neviens nemeklēja, dzīvoju pie draugiem. Iepazinos ar puisi, mums piedzima meita. Kad puisis uzzināja, ka bērns ir slims, viņš mūs pameta.”
Meitai bija aukslēju šķeltne jeb vilkarīkle, viņa piecus gadus gulēja slimnīcā ar skābekļa masku. “Pati neēda, es viņu ēdināju caur caurulīti. Kaut arī Preiļos īrēju dzīvokli, sešus gadus ar meitu gandrīz visu laiku pavadījām Rīgā slimnīcā. Uz kādu nedēļu aizbraucām uz Preiļiem, bet tad mūs ar ātro palīdzību aizveda atpakaļ uz Rīgu,” atceras Nataša.
Slimnīcā Nataša apguva, kā meitai degunā ievietot caurulītes, kā uzlikt sistēmu, uzzināja arī daudz ko citu par slimu bērnu kopšanu. Kad mamma visu vajadzīgo biju apguvusi, abas izlaida no slimnīcas.
“Līdz sešu gadu vecumam Irina nerunāja, vēl nākamos četrus gadus – tikai dažas skaņas. Liels paldies skolotājiem logopēdiskajā skolā Daugavpilī, kur viņa sāka runāt zilbēs! Tad jau dzīvojām Preiļos, Labklājības pārvaldes piešķirtā sociālajā dzīvoklī, bet tur nebija tualetes un dušas,” stāsta Nataša.
“Meitu ar autobusu vedu uz Daugavpili, uz nedēļu atstāju, tad piektdienā vedu mājās. Kad meita saslima, nācās naktī meklēt mašīnu. Strādāju gaterī, lai varētu samaksāt rēķinus, izskolot bērnu, pietiktu zālēm un speciālistiem. Kad meita sāka mācīties Preiļos, es strādāju nakts maiņās, tāpēc ilgi cietu no miega trūkuma. Krāmēju malku sūtīšanai uz ārzemēm.”
“Tad ar Labklājības pārvaldes un nodarbinātības dienesta palīdzību tiku kursos un sāku mācīties par aprūpētāju un asistenti. Man sāka piedāvāt dažādus darbiņus. Man tiešām patīk tas, ko es tagad dažreiz daru, – palīdzu citiem cilvēkiem ar invaliditāti. Tad man pasliktinājās veselība, un dienas aprūpes centrā darbinieki to pamanīja. Mums piedāvāja iet dzīvot grupu dzīvoklī. Šobrīd man ir labāk, taču vēl nestrādāju. Pa dienu eju uz dienas aprūpes centru,” stāsta Natālija.
Dienas aprūpes centrā Preiļos
Preiļos tiek remontētas dienas aprūpes centra telpas. “Uz dienas centru gāju jau sen, kad man vēl nebija bērna. Tagad tur viss ir citādi. Man patīk floristika, adīšana, izšūšana, protu veidot skaistas dāvaniņas. Varu tur iet katru dienu. Vēl man ļoti patīk vingrošanas un ēst gatavošanas nodarbības, dažādas spēles. Patīk, ka varu kādam palīdzēt, tāpēc vienmēr piesakos sakārtot puķu dobi,” atzīst Nataša.
Kad viņa bijusi slimnīcā ar meitu, paticis kopt arī citus bērnus. Tagad arī izglītība ļauj to darīt. “Kā aprūpētāja piecus gadus pie kādas tantītes gāju katru dienu. Manos pienākumos bija: izmazgāt grīdas, pagatavot ēst un ielikt drēbes veļas mašīnā. Mans veselības stāvoklis neļauj strādāt pie smagi slimiem cilvēkiem, tāpēc visus aprūpētāja darbus nevaru uzņemties,” saka Nataša.
Sieviete atzīst, ka viņa nepatīk stāstīt daudz par sevi, savām grūtībām. Ar draugiem arī viņa neuztur ciešus kontaktus: “Ja pati netieku ar kaut ko galā, vēršos pie kāda sociālā darbinieka, kam uzticos. Bet es pati zinu, kad man jādzer zāles, kad bērnu vajag aizvest pie ārsta un tamlīdzīgi. Ja neiedzeru zāles, man var sākties lēkmes. Es to apzinos un zinu arī, kas man jādara, kad kļūst slikti.”
Vislielāko paldies Nataša saka Preiļu Labklājības pārvaldes sociālajai darbiniecei Ingai, kura saprata, ka viņai nav labi, palīdzēja pierakstīties uz vizītēm un kopā apmeklēja nepieciešamos ārstus, lai varētu dzīvot grupu dzīvoklī.
Tur Natašai ir draudzene Irina, ar kuru dodas uz dienas aprūpes centru, bet mājās viņa var pilnībā uzticēties grupu dzīvokļa vadītājai Intai. “Varu iziet ārā – uz dārziņu, siltumnīcu. Ja man patiks, palikšu te ilgi. Ja varēšu atkal strādāt, varbūt sakrāšu savam dzīvoklim,” plāno Nataša.
Sociālā darbiniece Anastasija Vinogradova stāsta, ka arī viņas meita nāk uz dienas aprūpes centru, kur cilvēki ar GRT savā starpā sadraudzējušies. Viņi kopā dodas uz publiskiem pasākumiem, peldbaseinu, piknikiem: “Arī Nataša visur piedalās. Man tiešām žēl, ka viņai pēc mācībām neizdevās sākt strādāt par aprūpētāju, jo veselība atkal sašķobījās.”
Natašas talanti
Preiļu dienas aprūpes centra vadītāja Liene Gžibovska uzsver, ka Nataša ir talantīga rokdarbniece – viss lieliski izdodas, strādā ļoti ātri. Jaunās prasmes viņa apgūst teju uzreiz, ar prieku piedalās nodarbībās.
“Natašu pazīstu sen, uz sociālo dienestu viņa nāca jau pirms bērna piedzimšanas, bet tad ilgus gadus pazuda no mūsu redzesloka. Kopumā man ir liels prieks par Natašu, jo redzu, cik nozīmīgs viņai ir atbalsts, ko spējam sniegt, izmantojot DI projektā piedāvātos pakalpojumus. Svarīga ir arī sakārtotā vide izremontētajā Labklājības pārvaldes grupu dzīvoklī, kur ir vieta 16 cilvēkiem ar GRT. Nataša un Irina ir pirmās iemītnieces, jo grupu dzīvoklis cilvēkiem ar GRT Preiļos atvērts pavisam nesen,” stāsta Preiļu dienas aprūpes centra vadītāja.
“Kad Natašai palīdzējām sakārtot veselību, piesaistot vajadzīgos speciālistus, pēdējos mēnešos viņa ir pārvērtusies arī vizuāli, sākusi posties, kad nāk uz dienas aprūpes centru,” smaida Liene Gžibovska.
Grupu dzīvokļa un krīzes centra vadītāja Inta Pelše uzsver, ka Nataša ir ļoti patstāvīga – asistents vajadzīgs tikai tad, kad jāpalīdz tikt pie ārstiem. Citādi – viņa gan pati savu budžetu plāno, gan par meitu rūpējas, istaba vienmēr ir kārtībā.
“Nataša ir draudzīga, bet pati atzīst, ka neuzticas citiem, tikai centra darbiniekiem. Viņa savā dzīvē nav apguvusi, kā risināt konfliktsituācijas, tāpēc grūtākos brīžos vienmēr noslēdzas sevī. Lai nodibinātu kaimiņattiecības, nonākot grupu dzīvoklī, cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem vajadzīgs ilgāks laiks, tāpēc pagaidām viņas turas kopā ar Irinu,” atzīst grupu dzīvokļa un krīzes centra vadītāja. Viņa cer, ka drīz grupu dzīvoklī būs vairāk iemītnieku un viņiem veidosies draudzīgas attiecības arī ar apkārtējo māju iedzīvotājiem.
*Publikācija tapusi informatīvās kampaņas par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes, gaitā. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.
