Tatjana ar meitu Veroniku un 12 suņiem Latvijā ieradās no Ukrainas pilsētas Zaporižjas, mērojot 2000 kilometru. Lēmumu bēgt pieņēmušas brīdī, kad sapratušas, ka pārtikas dzīvniekiem pietiks vien divām nedēļām. Ukrainā suņi cieš badu, mirst, ir pamesti novārtā vai guļ līdzās nogalinātajiem saimniekiem. Taču šiem 12 suņiem ir iespēja turpināt dzīvot.
“Suņi jūtas labi, ir jau pieraduši. Nomierinājušies. Sakārtojusies ēšana, veselība, Viņiem viss labi. Ēd un dzīvojas,” pastāstīja Tatjana.
Šobrīd suņi ar saimniecēm apmetušies bijušajā Ogres dzīvnieku patversmes ēkā. Lai arī patversme divus gadus kā slēgta, tā šobrīd esot piemērotākā vieta, kur patverties. “Šis ir labākais variants mums, jo suņiem ir voljēri, dzīvojam mežā. Suņi staigā cik grib, ir āra voljēri. Nav jādzīvo būros vai tumšās telpās,” pauda Tatjana.
Pašvaldības aģentūras “Ogres komunikācijas” pārstāvis Artūrs Robežnieks norādīja: “Mēs siltumu nodrošinām, ūdens arī ir, arī siltais. Virtuvīte, kur ēst pagatavot. Arī kur palikt. Minimālās prasības ir.”
Šobrīd sievietes cenšas palīdzēt draugam Maksimam, kurš atrodas Ukrainā, Bučas pilsētā. Viņa aprūpē ir ap 20 suņu, kuriem trūkst pārtikas, medicīniskās palīdzības. Tatjana un Veronika arī meklē veidus, kā Maksimu ar suņiem atvest uz Latviju. Viņš šonedēļ zaudējis arī tuviniekus.
“Sieva nomira, un viņš viņu apglabāja pie mājas pagalmā. Nezinām, kāds ir stāsts, kā tas notika. Vienkārši gribam, lai brauc uz Latviju, gribam vienoties ar cilvēkiem,” stāstīja ukrainietes.
Ukrainas suņu saimniecēm Latvijā sagādātas drēbes, ir pārtika, kā arī sarūpēts ēdiens suņiem. Par nākotnes plāniem gan skaidrības nav. Viss esot jāsāk no sākuma. Tiek meklēts darbs. Bet uz jautājumu, vai atgriezīsies dzimtenē, sieviešu atbilde nebija viennozīmīga. Viņas apzinās, ka arī pēc kara situācija ne tik drīz būs droša.
“Un Veronikai taisnība – teritorija joprojām būs mīnēta. Uz mežu nevarēs iet pastaigāties. Vakar atnāca ziņa, ka parkā uzsprāga mīna un vīrietim norāva plaukstu. Tas notika parkā. Bildē redzams, ka turpat blakus ir cilvēki, tirgošanās letes,” sacīja Tatjana.
Tā kā suņiem ir dokumenti, Latvijā problēmas neesot bijušas. “Esam kopā un drošībā, tas ir galvenais,” bilda Tatjana, tikmēr Ukrainā tūkstošiem dzīvnieku iet bojā, mirst no bada un vienkārši atsakās doties rokās brīvprātīgajiem, jo sēro pie savu saimnieku līķiem.
Brīvprātīgā Vika no Kijivas, kas palīdz dzīvniekiem kara apstākļos, atzina, ka dažus kritiskā situācijā esošus dzīvniekus izdevies laikus nogādāt pie ārsta. “Paldies Dievam, mums ir brīvprātīgie, kuri palīdz. Bučā mēs vēl brīvi netiekam. Tur palikuši vēl daudz suņu, audzētavā vēl 15. Buča ir atbrīvota, un mēs cenšamies palīdzēt arī citiem dzīvniekiem. Mēs cenšamies cik varam,” pauda Vika.
