Visu savu garo mūžu Bauskas novada vecākais iedzīvotājs Rūdolfs Žamaitis par savām mājām sauc Brunavas pagastu. 1916.gadā, kas ir viņa dzimšanas gads, gan tā vēl esot bijusi Lietuvas teritorija, un latvieši vēl tikai sapņoja par savu valsti.
"Tāds puika no gaidīšanas jau neko nezināja, bet, kad paaugos, sāku skolā iet, tad jau saprata, kas ir Latvija un kas ir brīvība. Var mācīties savā valodā," atzina jubilārs.
Ilgi skoloties gan neesot sanācis. Lai arī Rūdolfs bijis jaunākais bērns četru bērnu ģimenē, viņš agri kļuvis patstāvīgs.
"Pirmās Latvijas [brīvvalsts] laikā, kad jau biju bišķiņ paaudzies, es biju vienīgais vīrietis ģimenē. Tēvs jau bija miris. Man bija kādi piecpadsmit gadi, kad bija jāsāk lauku darbi darīt," stāstīja sirmgalvis.
Nopietnus pārbaudījumus dzīve uzlikusi Otrā pasaules kara laikā, kad viņš iesaukts vācu armijas leģionā. Vēlāk nācies izstaigāt arī sūros Sibīrijas ceļus, tomēr savu labestību pret cilvēkiem viņš neesot zaudējis. Vien vienmēr bijis ļoti nosvērts, prasīgs un strādīgs.
"Attiecībā uz bērniem, ja uzdeva kādu uzdevumu, tad vajadzēja izpildīt nekavējoties. Protams, tika pārbaudīta kvalitāte, un, ja nebija pa prātam, tad vajadzēja pārstrādāt tikmēr, kamēr viss bija izpildīts godam," sacīja jubilāra meita Dzintra Červinska.
Sava mūža lielāko daļu jubilārs dzīvo mājā, ko reiz sācis būvēt kopā ar tēvu. Viņa rokām būvētu ēku pagastā esot daudz, jo darba mūžā darbojies celtniecībā.
Vienmēr arī bijis liels lasītājs un interesējies par notikumiem Latvijā un pasaulē.
"Vēl viņš pāršķirsta avīzi, palasa. Nodarbojas savā nodabā. Vasarā viņš pat sauļoties vēl iet. Vasarā, kad grādu vairāk un ir saulīte, viņš iziet ārā un sauļojas," teica kunga vedekla Lūcija Žamaite.
Jautāts, vai vēlas sagaidīt apaļo 105. dzimšanas dienu, sirmais vīrs nosmaida - ja Dievs būs devis veselību, tad jau neizpaliks, bet Latvijas 100. dzimšanas dienu gan gribētos piedzīvot.
