Dzimtas saknes

Ingrīda Burāne: Skulmju dzimta atstājusi būtisku nospiedumu Latvijas kultūras vēsturē

Dzimtas saknes

Sadzirdētais un nojaustais, smiekli un atmiņas - stāsts par Ģelžu dzimtu

Baumaņu un Šmitu dzimtā mākslas gēns turpinās jau vairākās paaudzēs

Baumaņu un Šmitu dzimtā mākslas gēns turpinās jau vairākās paaudzēs

Šmitu un Baumaņu dzimtas, kuru spilgti pārstāvji ir aktieri Luijs Šmits  – īstajā vārdā Teodors Reinholds Šmits (1907-1985) - un Lūcija Baumane (1905-1988). Dzīvesbiedri, kuru meita ir mākslas vēsturniece Edvarda Šmite un dēls – Jānis Šmits. Tā ir dzimta, kuras vēsture izpētīta septiņās paaudzēs līdz pat 18. gadsimtam. Dzimtas kokam piederīgi ir māksliniece Ilze Briška, režisors Gatis Šmits, operators Jānis Eglītis, kura dēls – deviņgadīgais Markus Jānis ir jau filmējies Vara Braslas filmā, bet Edvardas mazmeita Māra Lāss studē mākslas vēsturi. Tā ir dzimta, kurā mākslas gēns ir turpinājies un turpinās vairākās paaudzēs.

To mēs lepni nospēlējām

“Īsts Smiļģa aktieris kļuva, ko neviens nedomāja,” tā par aktieri Luiju Šmitu Latvijas Radio raidījumā “Dzimtas saknes” stāsta teātra zinātniece Rita Rotkale.

“1940./41. gada sezonā, padomju laikiem sākoties, Leonīdu Leimani iecēla par Dailes teātra direktoru. Viņi jau iepriekš bija kolēģi, Leimanis augstu vērtēja Šmitu un uzaicināja,'' stāstījumu turpina Rotkale. “Sākās Luija Šmita dzīve Dailes teātrī. Nokļuva tieši Smiļģa  nagos, kamēr vēl Smiļģis nebija piežmiegts Staļina laikos. Kaut vai Andreja Upīša “Spartakā” Luijs Šmits bijis Metro, Arturs Filipsons Spartaks, esot bijis ģeniāls pāris. Tad Kangars, kas jau kļuvis par simbolu, līdz izkāpinātībai tas ļaunums, tā skaudība. Kā Pēteris Pētersons teicis – tāds mītisks tēls. Pati viņu noteikti atceros kā Brūbijas mācītāju izrādē “Gesta Berlings”. Īsts Smiļģa aktieris kļuva, ko neviens nedomāja.”

Lai arī mūsdienās mēdzam vīpsnāt par padomju laika goda nosaukumiem, Rita Rotkale atzīst, ka “tie no gaisa nekrita”. Luijs Šmits 1956. gadā kļuva par Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieku.  “Tas bija augsts līmenis, tādu nebija daudz, viņš to bija nopelnījis. Viņš bija no tiem aktieriem, kas burtiskā nozīme dega lomās, un tas varbūt bija iemesls personīgai nelaimei. Kaut kā tas bija jādzēš. Tas viņam kļuva par traucēkli, un viņš vienkārši aizgāja no teātra. Toties tad viņš visās Leonīda Leimaņa filmās filmējās, Leimanis novērtēja viņu. Pats bijis ļoti prasīgs pret sevi, bet tajās reizēs, kad ir izdevies, teicis “To mēs lepni nospēlējām, tas mums lepni sanāca,” skaidro Rita Rotkale.

“Kangara loma bija viena no Luija virsotnēm,” piebilst aktiera meita mākslas zinātnice Edvarda Šmite. “Pēc tam visa izrādes grupa – režisors, scenogrāfs, galveno lomu atveidotāji - visi dabūja Staļina prēmiju. Tētis nedabūja, jo padomju laikā Staļina prēmiju par negatīva personāža atveidojumu nevarēja piešķirt. Tā bija likteņa ironija.”

Savu aktiera karjeru Luijs Šmits sācis Rīgas Strādnieku teātrī. “Tas bija teātris, par kuru nedrīkstēja ilgus gadus neko rakstīt. Interesants teātris. Pastāvēja tikai astoņus gadus. Dibināts 1926. gadā un  Ulmaņa apvērsuma rītā 1934. gada 15. maijā tika slēgts. Kāpēc tā? Tas bija tipisks sociāldemokrātiskas ievirzes, un viņi bija nevēlami autoritārai varai,” stāsta Rita Rotkale. “Šos astoņus gadus Luijs Šmits spēlēja visdažādākās lomas, sākot ar Antiņu Zelta zirgā 20 gadu vecumā, tad viņš bija Upīša lugas “1905” pirmuzvedumā Jānis Robežnieks. Ļoti daudz lomu varētu uzskaitīt.”

“Viņa “kroņa loma” šajā laikā nebija pat īsti loma. Tas bija Katlakalna vecītis, tāds pierakstīts tēls Dunduriņš izrādē, ko pēc Ofenbaha operetes “Perikola” ar nosaukumu “Ju – ju” lokalizējis Valdis Grēviņš. Tāds vecītis Dunduriņš tur nav bijis domāts. Vajadzētu sākties izrādei, zālē ienāk tāds nesavākts vīriņš ar ausaini galvā, ar groziņu pie rokas, apsēžas uz rampas, izvelk avīzi un sāk apspriest, ka viņš tur kaut ko nesaprot. Tad iznāk konferansjē, ko spēlēja Edgars Zīle, un viņi sāk dialogus par laikmetīgām un aktuālām tēmā, bieži tiek apcelts kāds zālē sēdošais, arī kāds ministrs. Izrāde izrādē. Cilvēki sākuši nākt tieši šī iemesla dēļ, jo viss bijis ļoti asprātīgi,” tā par Luija Šmita pirmajiem panākumiem stāsta Rita Rotkale. “(..)

Varas iestādes uz šādām izdarībām reaģēja, bieži tika uzlikts sods, reizēm arī visai liels, ka apvainots ministrs vai vēl kāds. Bet teātrim tas bija izdevīgi, jo piesaistīja jaunu publiku. Beigās tomēr aizliedza. Publika ir atnākusi, bet kur ir Katlakalna vecītis Dunduriņš – ielikts zvēru būrī un mute aizslēgta ar lielu butaforisku piekaramo atslēgu. Ovācijas vēl lielākas nekā tad, ja viņš runātu.”

Teodors Reinholds kļūst par Luiju

“Ja pareizi saprotu, tajā laikā, kad viņš jau bija izlēmis iet uz skatuves, Teodoru teātrī bija daudz – Teodors Lācis (1882-1946), Teodors Amtmanis (1883-1938). Domāju, ka viņam gribējās iezīmēt sevi, ka ir citāds. To vārdu, tas pat nav Luijs, bet Lujs – tādā īsā formā, viņš kaut kur ieraudzījis, izvēlējies un kolēģi momentā pieņēmuši. Vēlāk dzirdēju, ka viņu pat uzrunāja Luja,” tā par tēva izvēli pieņemt skatuves vārdu bilst Edvarda Šmite.

Ja mēs nebūtu tajā staigāšanā bijuši, visi būtu Salaspilī

“Man bija trīs gadi, brālim – 1,5 gads, kad vecāki izšķīrās. Tēvs apprecējās otru reizi ar Nacionālā teātra jauno skaisto aktrisi Eižēniju Kaldovsku (1916-1970). Mēs palikām pie mammas. Mamma stāstīja, ka šķirties viņa aizvedusi tēti pie rokas, apzinoties situāciju. Tēvs esot teicis, kad nokārtosies visi apstākļi, viņš šķirsies vēlreiz un nāks atpakaļ. Varbūt tā arī būtu bijis, bet sākās karš,” par ģimeni stāsta Edvarda Šmite. “Mammai ar mums bija jāmūk no Rīgas. Mamma bija sabiedriska meitene, un 1940. gadā, kad mainījās vara, viņa strādāja ceļojošajā teātrī. Bija arodbiedrības līderis. Kad ienāca vācieši, meklēja apcietināt komunistus, bet arodkomiteju priekšsēdētāji bijuši tādā pašā vērtē.

Mamma bijusi ar mums izbraukusi staigāt pa mežu, un, pārnākot mājās, viņai teikuši, ka viņu “šucmaņi” meklē. Bija kāds no kolēģiem teātrī uzrādījis. Ja mēs nebūtu tajā staigāšanā bijuši, visi būtu Salaspilī.”

“Mamma meklēja, kur palikt. Kopš Pirmā pasaules kara viņai bija kontakti ar Liepiņu dzimtu Drēliņos un caur viņiem mums sameklēja vietu Kalngalē. Bija tādas mājas “Mācītājmuiža”. Mamma un vecmamma strādāja visus lauku darbus, bet mēs visi bijām paēduši kartupeļus, pienu, putru. Tur sagaidījām 1944. gada 13. oktobri, tad atgriezāmies Rīgā,” turpina Edvarda Šmite. “Domāju, ka tēvs arī atbrauca ciemos, bet es viņu neatceros. Manas atmiņas par viņu ir mūsu Pētersalas ielas dzīvoklītis. Mēs jau visi guļam, un vakarā pie durvīm klauvē. Ir pēc izrādes atnācis vai tēvs viens pats, vai kompānijā ar Hariju Liepiņu. Sēdēja virtuvē, runāja ar mammu un man kā mīļajai meitiņai bija jāiet sasveicināties un atrādīties. Ciemos nākšana turpinājās.”

Lūcija Baumane kļuva par teātra sirdsapziņu

Lūcija Baumane ir bijusi Strādnieku teātra (1926 – 1934), Rīgas Mazā teātra un  Pārdaugavas teātra aktrise, bet no 1945. gada strādājusi Jaunatnes teātrī. Teātra zinātniece Silvija Geikina, kura īpaši pētījusi Jaunatnes teātra vēsturi, vispirms uzsver, ka Lūcija Baumane bijusi apbrīnojama personība, ļoti inteliģenta un zinoša, erudīta, daudz lasījusi, bet kā aktrise ar tik lielu amplitūdu, kādu nemaz tik daudz nav latviešu teātrī.

“Jaunatnes teātrī ienāca un iejutās un ar laiku kļuva par teātra sirdsapziņu. Lūcija Baumane pēc Stradnieku teātra pamēģinājusi dažādos mazos teātrīšos, neiekļuva ne Dailē, ne Nacionālajā, pēc vairākiem meklējumiem nonāca Jaunatnes teātrī,” stāsta Silvija Geikina. “Līdzās tam, ka viņa bija izcila aktrise, talantīga režisore un pedagoģe, viņa bija arī cilvēks, kurš bija aktīvs un piedalījās skolēnu aktīva darbos. Viņa brauca uz skolām, konsultēja skolēnu dramatisko pulciņu vadītājus. Tas viņai patika, atrada sevi pedagoģiskajā darbā.

Viņa bija arī ļoti gaumīga, labi adīja, no visvienkāršākajām lietām spēja uzburt pasakainus tērpus. Apbrīnoju viņas adītos mēteļus, viņa šuva, viņa bija ļoti praktisks cilvēks - remontēja dzīvokli, no nekā varēja uztaisīt ēdienu.”

“Runām par praktiskumu ir viens pamats – tā ir šausmīga nabadzība,” piebilst Edvarda Šmite. “Ja pareizi saprotu, mammas tēvs krāja naudu, lai pirktu zemi, uzņemtu saimniecību. Viņš bija labs krodzinieks. Kad sākās karš, viņi visu pazaudēja, tēvs nomira. Palika Lūcijas mamma ar diviem bērniem. Viņi izskolojās, Lūcija atnāca uz Rīgu, strādāja par grāmatu kolportieri, citus darbus. Nekādas lielās algas Strādnieku teātrī nebija. Tad  piedzimām mēs. Tēvs strādāja Strādnieku teātrī. Mammas iztikas nauda bija pieci lati nedēļā uz četriem cilvēkiem. Kara gados viņa nenopelnīja nevienu kapeiku, tik par vēdera tiesu strādāja, vecmāmiņai nebija nekādas pensijas. Pēc kara atceros to istabu, kā dzīvojām. Jā, nekad neesam aizgājuši gulēt neēduši, bet kā katra lupatiņa tika apgrozīta un pāršūta, un pielaikota, lai mēs neskrietu pliki, lai mamma neskrietu plika! Tāpat ar tiem remontiem. Pēc kara mēs ar brāli gājām skolā, vecmāmiņa vāca māju, es līdz kādiem 16 gadiem nebiju putekļu lupatu rokā ņēmusi, to visu padarīja vecmāmiņa. Mamma kā no rīta aizgāja uz teātri, tas bija darbs ar ļoti mazu algu. Viņa vadīja pulciņus skolās.”

Īpašīgie puikas

Lai arī Lūcija Baumane uz skatuves atveidojusi dažādus puikas, Silvija Geikino norāda, ka viņa bijusi arī “brīnišķīga raksturotāja un arī traģiska aktrise, tajās viņas nelielajās nopietnajās lomās, kā aukle pēdējā Šapiro [režišors Ādolfs Šapiro]iestudējumā. Tur ir traģisms. Šapiro par viņu precīzi pateicis, ka viņai bijis reālpsiholoģiskās aktrises pamats”.

“Tas viņai no studijām. Ielikts tāds dziļš analītisks pamats. Uz tā varēja būvēt groteskus tēlus. Ir sajūta, ka tur viņiem bija ar Luiju Šmitu līdzīga pieejā. Jo abiem ir kopīgs pamats.

Gan Luijs Šmits Dailes teātrī, gan Lūcija Baumane Jaunatnes teātrī sajūsmināja ar  ārkārtīgi oriģinālu neparastu formu aktiera tēlā, bet absolūti psiholoģisku attaisnojumu tam,” analizē Silvija Geikina.

“Viņai ļoti patika spēles burvība, ka skatuve var piedāvāt visdažādāko spēli. (..) Viņa nav spēlējusi ļoti galvenās lomas, bet viņai bija tāda spēja, ka savu lomu nostādīja gandrīz kā izrādes kontrapunktu, likās, bez viņas izrāde sabruks. Viņas skolotājas un mātes katra bija ar savu niansi un padziļinātu tēla izpratni,” uzskata Silvija Geikina.

“Es esmu viens no nedaudziem cilvēkiem, kas atceras Lūciju tajās zēna lomās. (..) Viņa spēlēja tos puikas ļoti ilgi. Vēl 40. gadu beigas. Es jau gāju vidusskolā,” atminas Edvarda Šmite. “Bija izrāde “Gatavības apliecība”, tur bija jāpiegrimējas, jo seja vairs pēc vidusskolnieciņa neiznāca. Bet katrs no tiem puikām bija tāds īpašīgs. Kaut gan 1953. gadā viņa spēlēja Aļošas Pečkovas vecmāmiņu.”

Luija Šmita un Lūcijas Baumanes mazdēls režisors Gatis Šmits atzīst, ka viņam nav bijis ciešu ģimenisku saišu ar vecvecākiem, tāpēc viņa iespaidi ir vairāk, vērojot no malas, un, no šodienas skatupunkta raugoties, viņš to atzīst par pozitīvu ieguvumu saskarsmē. Savukārt mazmeita Ilze Briška vērtē, ka no saviem vecvecākiem gribētu pārņemt un saviem bērniem arī nodot to jaudīgo spēku, kas vadījis caur dzīvi gan vecmāmiņu, gan vectēvu, kuri 15 gadu vecumā ieradušies Rīgā un sākuši patstāvīgu dzīvi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt