Tas bija ļoti saviļņojoši – tā par barikāžu laiku pirms 25 gadiem stāsta tagadējais Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvniecības Latvijā vadītājs Jānis Andersons. Viņš tajā laikā studēja Latvijas Universitātē.
“Bija eksāmenu laiks, sesija. Es pēc dūmiem smaržojošās drēbēs aizgāju uz eksāmenu. Tur bija nacionāli noskaņoti profesori, viņi juta to smaržu, paprasīja tikai ieskaišu grāmatiņu, ierakstīja teicami, apraudājās un pateica paldies. Tajā brīdī es sapratu, ka cilvēki ļoti novērtē, ko mēs tajā laikā darījām,” stāsta Andersons.
Kopā ar saviem studentu korporācijas biedriem Jānis desmit dienas dežurējis pie Augstākās Padomes, tagadējās Saeimas ēkas Klostera ielā. “Mēs sapratām, ka mums ir jāstāv par brīvu Latviju un, ja mēs to tagad nedarīsim, tad nekad Latvija brīva nekļūs. Es domāju, to arī Maskava saprata, ka baltieši un latvieši ir gatavi iestāties par savu neatkarību kaut vai ar kailām rokām,” atceras Jānis.
Andersons stāsta, ka tajā laikā patriotisms un vienotības sajūta ņēma virsroku pār bailēm: “Es dzīvoju Rīgas centrā pie radiem un tajā vakarā, kad šāva, 20.janvārī, man bija jādodas uz dežūru, krustmāte raudāja un teica, varbūt tomēr neej. Es teicu, nē, es iešu, apziņa bija, ka ir jāiet.”
Pašas spilgtākās atmiņas par tā laika notikumiem Jānim Andersonam saglabājušas dienu pirms barikādēm, 13.janvārī, kad Daugvamalā pēc asiņainajiem notikumiem Lietuvā tauta pulcējās uz manifestāciju. Viņš toreiz strādāja par Doma baznīcas zvaniķi – pulksten divos viņam Latvijas Tautas frontes rīkotais pasākums bija jāiezvana.
“Toreiz tikai divi zvani bija Doma baznīcā. Es attaisīju slēģus, un bija ļoti saviļņojoša sajūta – visa Latvijas tauta gandrīz pie kājām Daugavmalā. Es zvanīju, varbūt situācija bija ļoti emocionāla, spēka bija par daudz. Un pēdējo reizi, kad es piesitu zvanu, tad es salauzu lielāko Doma baznīcas zvanu. Tam izlūza pamatīgs robs, un tas vairs nebija lietojams,” atceras Jānis.
Vēl tagad Jānis Andersons katru gadu kopā ar tā laika korporācijas biedriem apmeklē vietu, kur pirms 25 gadiem kopā plecu pie pleca sargājuši Augstāko Padomi.
