Panorāma

Meža atjaunošana – daudzu gadu smags darbs

Panorāma

Panorāma

Baltkrievu bēgļi: Ja Ukraina uzvarēs, arī mums būs iespēja

Baltkrievu bēgļi Latvijā: Ja Ukraina uzvarēs, arī mums būs iespēja

Ja Ukraina karā uzvarēs Krieviju un Putina režīmu, tad arī Baltkrievijai būs iespēja tikt vaļā no Lukašenko. Tā notiekošo raksturo baltkrievu bēgļi, kas no vajāšanām patvērušies Latvijā. Kopš protestu viļņa sākuma daudziem tūkstošiem baltkrievu dzīve ir pilnībā izmainījusies. Daļa arvien vēl ir cietumos. Citi turpina slēpties. Daļa – pārcēlusies uz dzīvi ārzemēs.

Sākotnējās cerības izplēnējušas

Vladislavs un Vitālijs Kuzņečiki – tēvs un dēls – abi no Baltkrievijas aizbēgušie Lukašenko opozicionāri ir lūguši patvērumu Latvijā. Un atzīst – viņu sākotnējās cerības ir izplēnējušas.

"Tagad mēs saprotam, ka diktatūras vara, tāda kā Lukašenko un kā Putina – to nevar gāzt miermīlīgā veidā. Tur ir jāgatavojas un protestiem jābūt agresīvākiem. Ne tādiem, kā mums bija – ar puķītēm un aprocītēm. Tam ir jāgatavojas laikus," teic Vitālijs.

Un Vladislavs piekrīt:

"Jā – miera ceļā to nevar atrisināt. Tad mēs domājām, ka tas ir iespējams. Sākumā mēs vēl domājām, ka protests uzvarēs.

Ka baltkrievu tauta – mēs – tomēr uzvarēsim. Mēs pat bijām pārliecināti par to. Domājām – laika jautājums. 2020. gadā mēs domājām – tas notiks līdz Jaungadam. Pēc tam domājām – varbūt līdz pavasarim. Pēc tam mēs sapratām, ka represijas tikai pastiprinās. Cilvēkus liek cietumos. Un dabiski, ka protestu kļūst arvien mazāk un mazāk. Jo ļaudis vienkārši baidās iznākt ielās. Slepkavības, izvarošanas, spīdzināšanas – tas viss bija un ir joprojām."

"Represijas turpinās arvien," stāsta Vitālijs. "Katru dienu cilvēktiesību organizācijas "Viasna" lapā ir jauni politieslodzīto vārdi. Kādu arestē, kādu iesēdina uz diennaktīm, kādu atkārtoti apcietina un iedarbina kriminālos pantus. Represijas turpinās pilnā sparā."

"Vienkārši uz Ukrainas kara fona daudzi par to tagad nerunā. Bet represijas... pat tie baltkrievi, kas ir šeit – mēs zinām, cik viņiem ir paziņu, kas pašlaik tiek represēti. Pat nerunājot par citiem, par kuriem mēs vienkārši nezinām," norāda Vladislavs.

"Mēs ceram, ka Ukraina izturēs"

"Faktiski Baltkrieviju ir okupējis Krievijas karaspēks. Lukašenko ir tāds kā Baltkrievijas uzraugs. Jo viņš ir iebiedējis visu tautu. Visi tagad baidās kaut kur kaut ko pateikt," spriež Vitālijs. "Viss tagad ir atkarīgs no tā, kā beigsies karš Ukrainā. Mēs ceram, ka Ukraina izturēs. Un nostāvēs par savu neatkarību un brīvību. Tad, iespējams, mums, Baltkrievijai parādīsies iespēja."

"Lukašenko un Putins tagad ir savstarpēji saistīti," uzsver Vladislavs.

Vitālijs piebilst:

"Putina režīms atbalsta Lukašenko režīmu. Pēc būtības tas ir viens vesels."

Gandrīz divus gadus slēpās vēstniecības pagrabā

Abi Latvijā ir tikai nesen – kopš jūnija, un ceļš ir bijis daudz sarežģītāks nekā citiem tautiešiem un likteņa biedriem. Kopš protestu viļņa sākuma, kad Vitebskā miermīlīgas akcijas laikā omoneši uzbruka Vladislava tēvam. 

"Tur kādi trīs četri miliči bija. Ilgi nedomājot, es uzreiz skrēju uz turieni glābt tēvu, jo viņu sita un pūta asaru gāzi viņam acīs," atminas Vladislavs. "Viņš gulēja zemē, un es sapratu, ka kaut kas jādara. Es izlauzos turp un kaut kā man izdevās viņu izglābt, izvilkt no turienes, no OMON."

Pēc tam sākās viņu vajāšana. Mājās vairs rādīties nevarēja. Tur notika kratīšana, radu un kaimiņu iztaujāšana un noklausīšanās.

Vladislavs turpina: "Un mēs nolēmām braukt uz Minsku un pārlēkt pāri Zviedrijas vēstniecības žogam. Bijām dzirdējuši, ka Zviedrija ir viena no vishumānākajām valstīm Eiropā un ka viņi palīdzēs."

Baltkrievijas prasību bēgļus izdot zviedri noraidījuši un atļāvuši palikt vēstniecības pagrabā.

"Tur sanāk, kad iziet no pagraba, ir tāds pakāpieniņš. Mēs uz tā pakāpiena varējām iziet un vienkārši pastāvēt. Pa vēstniecības teritoriju mēs nestaigājām," stāsta Vladislavs.

"Nu, sākumā mēs izgājām teritorijā, lai parunātos ar radiem. Un pēc kāda laika, pēc 10–15 minūtēm tur piebrauca milicija un sāka riņķot ap vēstniecību. Tādēļ vēstniecības darbinieki mūs palūdza, lai teritorijā neejam un lai paelpot gaisu izejam tikai uz kāpnītēm," paskaidro Vitālijs.

Tā abiem pagāja gads un 10 mēneši. Baltkrievijas varasiestādes nav ļāvušas zviedriem viņus izvest uz ārzemēm, kaut arī Vladislavam ir onkoloģiska saslimšana un vajadzēja izmeklējumus. Tad viņi nolēma paši saviem spēkiem tikt ārā no Baltkrievijas.  

Bēgšana uz Eiropas Savienību

"Es trīs mēnešus pirms tam sāku audzēt bārdu, lai kaut kā izmainītu savu izskatu," stāsta Vitālijs. "Uzlikām cepures un brilles un, kad bijām stacijās vai kur daudz ļaužu, galvu uz augšu nepacēlām, lai neizgaismotos videokamerās. Jau, kad mēs gājām tuvāk robežai, varbūt kādu kilometru vai mazliet mazāk, ieraudzījām sev aizmugurē lukturu gaismu. Mēs nodomājām – tie ir robežsargi. Visdrīzāk tā arī bija. Tas bija ap vieniem naktī vai mazliet vēlāk. Un mēs nolēmām doties purvā, lai sajauktu pēdas, ja nu viņi ar suņiem, lai suņi nesaož pēdas. Un gājām pa purvu. Aizgājām pa purvu jau līdz pašai robežai, kur, kā mēs domājām, vispār nekāda žoga nebūs. Bet pienācām un atdūrāmies pie dzeloņstiepļu žoga. Pārsviedām somas pāri žogam. Dzeloņstiepļu spirāles bija trīs kārtās. Mēs novilkām jakas. Uzmetām uz stieplēm, lai nesavainotos, pievilkāmies ar rokām un pārlēcām."

Kad drīz ieraudzījuši latviski rakstītās brīdinājuma zīmes, tad sapratuši, ka izglābušies, ka ir Eiropas Savienībā, Latvijā.

"Mēs uzreiz pateicām, ka lūdzam patvērumu. Attieksme bija laba," teic Vladislavs.

Arī Vitālijs uzsver: "Kad viņi izdzirda, ka esam baltkrievi, attieksme pret mums tūlīt bija ļoti laba. Nebija nekādu draudu. Viss bija labi. Mūs aizveda uz robežpunktu, ievietoja telpā.

Robežsargs, kas mūs veda, iedeva mums savu līdzpaņemto ēdienu, ko sieva bija gatavojusi, sviestmaizes. Viņš ielēja mums tēju un teica, lai mazliet iestiprināmies."

"Pašlaik gaidām statusa piešķiršanu, un tad skatīsimies, kādu darbu Latvijā varētu dabūt," turpina Vladislavs. "Atkarībā no tā, kā būs ar darbu un algu – tad domāsim, vai palikt šeit vai kaut kur tālāk uz Eiropu."

Tēvs ar dēlu uzsver, ka grib atgriezties mājās – "mūsu valstī, kas būs brīva no diktatūras, un veidot normālu demokrātisku sabiedrību savā valstī."  

Pašlaik viņiem visvairāk gribētos apskaut savus tuviniekus – sievas, bērnus, vecākus un vecvecākus, no kuriem ir šķirti jau gandrīz divus gadus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt