Panorāma

Aicina iedzīvotājus ierobežot savus sociālos kontaktus

Panorāma

Panorāma

Baltkrievijas žurnālists: «Mūs soda par patiesību»

Baltkrievijas žurnālists Ruslans: Mūs soda par patiesību

Tā sauktā "Stūra māja" latviešiem ir drūma liecība par vairākas desmitgades senu pagātni un represīvas varas nodarītām ciešanām, bet Baltkrievijā tā ir tagadne. Tādi secinājumi pēc vizītes kādreizējā "Stūra mājā" radušies baltkrievu žurnālistiem, kuri Latvijā bija ieradušies atgūties no fiziskajām un psiholoģiskajām traumām, ko, darba pienākumus veicot, guvuši dzimtenē. 

Ruslans Kuļevičs ir žurnālists no Baltkrievijas ziemeļrietumu pilsētas Grodņas. Sarakstījis divas grāmatas par savas pilsētas vēsturi, ikdienas darbā ir laikraksta “Hrodna.life” korespondents, kur atspoguļoja arī protesta akcijas, kļūstot valsts varai nevēlams. Augusta sākumā viņu aizturēja OMON. Mājās žurnālists atgriezās tikai pēc trīs dienām ar lauztām rokām, galvaskausa traumu un smadzeņu satricinājumu. Atlabšanas laikā viņš uzturējās arī Rīgā, un šeit viņu visvairāk iespaidoja Stūra mājas muzejs. Līdzība ar aizturēšanas vietām Baltkrievijā esot pārsteidzoša. Asociācijas uzplaiksnī jau pagalmā.

"Ļoti līdzīgs iekšpagalms. Pa vārtiem iebrauca ieslodzīto mašīna. Kad tā apstājās, policijas darbiniekiem, visi melnās maskās sastājās divās rindās un tad uzbļāva – ved ārā iezīmētos. Par iezīmētajiem sauca tos, kurus jāsit.

Man bija preses veste, un ar to pietika, lai es arī izrādītos iezīmētais. Mūs veda caur šo tā saucamo "elles koridoru", un malās stāvošie sita ar stekiem vai kaut ko citu," stāstīja žurnālists.

"Visus nostādīja šādi pie sienas, bet es nevarēju vairs nostāvēt un šādi te apsēdos. Man bija trāpījuši pa kāju un uz tās nevarēju vairs nostāvēt," viņš norādīja.

Pēc tam aizturētie pa vienam vesti uz nopratināšanu un protokola sastādīšanu.

"Es nevarēju normāli paiet, visu ceļu šādi kliboju, un visi smējās: "Oho, žurnālists gadījies! kas ir nevari paiet? Ej normāli!" Es teicu: "Nevaru normāli paiet, labāk palīdziet man!"," stāstīja žurnālists.

"Kad ienācu teica – stāvēt pie sienas. Atbildēt uz jautājumiem! Tur skatīties nedrīkst! Tur skatīties nedrīkst!" viņš turpināja.

Arī kabinets bija ļoti līdzīgs. "Protams tur bija svaigāks remonts nekā šeit. Galds stāvēja citādāk, dators bija un izskatījās mūsdienīgāk. Bet kopumā ļoti līdzīgi," stāstīja vīrietis.

Ruslanam sastādīts protokols par dalību nesankcionētā protestā, bet viņš atteicies to parakstīt, jo pasākuma vietā atradies nevis kā dalībnieks, bet kā žurnālists, lai atspoguļotu notiekošo. Pēc atteikuma parakstīt protokolu puisis aizvests uz kameru.

"Kad gāju garām, vienā no telpām sēdēja mans kolēģis žurnālists. Viņam visa seja bija ar marķieri aprakstīta. OMON darbinieki bija spēlējuši "desas" viņam uz sejas," atcerējās vīrietis.

"Pēc pratināšanas mani iesēdināja šai ļoti līdzīgā kamerā. Līdzīga divstāvu lāviņa. Kad ieveda mani, pirmajā stāvā jau gulēja puisis. Mēs iepazināmies. Es prasu: "Par ko tevi aizturēja?" Viņš saka: "Vienkārši nācu ārā no veikala un sagrāba!"," stāsta vīrietis.

Nākamajā dienā Ruslanam piespriests sods – 7 diennakšu arests par dalību nesankcionētā protestā un viņš pārvests uz citu – četrvietīgu kameru.

"Šeit gulēja tautas daiļamatu meistars – kalējs, te – glābšanas dienesta darbinieks. Un šeit – programmēšanas inženieris. Tā lūk mūs te turēja," viņš pastāstīja.

Pēc piekaušanas aizturēšanas laikā un "elles koridora", ierodoties cietumā, vairs nekādas ieslodzīto sišanas nav bijis. Spīdzināšana izpaudusies citādāk. Piemēram, divas dienas ieslodzītie turēti badā un pārtikuši tikai no krāna ūdens. Trešajā Ruslans beidzot pa durvju lodziņu saņēmis sūtījumu no sievas.

"Lūk, šādi to sūtījumu saņēmu. Kad sapratu, ka tas no sievas, es sāku raudāt, jo paciņa nozīmēja to, ka ar viņu viss labi," atcerējās Ruslans.

Drīz pēc tam ieslodzītie arī atbrīvoti, jo pilsētā sākās protesta akcijas pret varas iestāžu patvaļu. Valsts televīzija cenšas parādīt, cik Baltkrievijas cietumi ir moderni un humāni. Tādēļ Ruslans uzskata par savu pienākumu stāstīt pasaulei par to, kādos apstākļos patiesībā dzīvo ieslodzītie.

"Ir puiši, kas šādos apstākļos pavada mēnešus. Nekas tāds nedrīkstētu notikt 21. gadsimtā. Tas ir visīstākais genocīds pret baltkrievu tautu," viņš uzsvēra.

"Viņi iedzen cilvēkus tādos apstākļos it kā mēs būtu noziedznieki. Tie cilvēki nav noziedznieki. Un žurnālisti nav noziedznieki. Mūs vienkārši soda par patiesību. Un tā nedrīkst notikt," noslēdza Ruslans.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti