"Jā, pareizi, tas esmu es....ha ha ha," smejas akcijas “Baltijas ceļa” dalībnieks, Liepājas Sv. Jāzepa draudzes vikārs Romans Grantovskis.
Šī Vitālija Stīpnieka fotogrāfija mūs atvedusi pie Romana Grantovska. Pirms 25 gadiem tolaik Brunavas katoļu baznīcas priesteris ar savu draudzi stāvēja Baltijas ceļā tieši pie Latvijas-Lietuvas robežas.
"Tie visi bija manējie....Tur, tas karogs, ir unikāls. Vilma Auževa to izņēma no gultas matrača," atceras vikārs Grantovskis.
Bildē redzamais koferis arī ir viņa. Tajā bijuši marles pārsēji, ja kādam jāsniedz neatliekamā palīdzība. "Man iznāca pie pašas robežas stāvēt," turpina Baltijas ceļa dalībnieks: "Dievmātes karogs...daži pat ar kājām šurp nāca."
Mācītājs bija aktīvs Tautas frontes ideju paudējs Brunavā un viņam bija arī LNNK biedra karte ar numuru 202. Viņa priekšniecība šādu jaukšanos politikā nav sapratusi.
"Man pārmeta, ka es Tautas frontē biju, bet es viņiem vispār neteicu, ka es esmu arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā (LNNK), un tieši viņi mani uz to fronti nosūtīja," atmiņās dalās mācītājs Grantovskis.
"Bija radikāli noskaņoti, bet mums vajadzēja tādus, kas draudzējas ar galvu. Priekš PSRS tas bija izlēciens," sacīja Grantovskis.
Visa priestera biogrāfija ir kā Latvijas vēstures grāmata. Patiesās vēstures. Un nu viņš atgriezies kalpot Liepājā - sava vectēva ārsta pilsētā.
"Vecaistēvs bija patriots un pacifists, iebēga mežā divas nedēļas pirms Litenes [ieņemšanas], Turlavas mežos, un tur arī ar sievu un manu mammu slēpās visus kara gadus," par ģimeni kara laikā stāsta mācītājs.
Pēc kara vectēvs vadīja ambulanci Ozolniekos. Mazdēlu nesagaidīja, pusgads pietrūka. Bet priestera tētis mira pie Kubas krastiem. Viņa nāvi padomju režīms sedzis ar noslēpumu plīvuru.
Viņš bija kuģa ārsts, viņam pat tur vairs nebija vārda, tikai numurs, kā tiem karotājiem Ukrainā, un man teica, priecājies vēl, ka tādā nāvē. Viņš izglāba četrus un tad pats noslīka," ar skopo informāciju dalās Grantovskis.
Tikai mamma sagaidīja sava vienīgā dēla Romana iesvētīšanu mācītāja kārtā. Pārcieta četrus insultus, bet sagaidīja. Ar smagu sirdi, apzinoties, ka viņam nekad nebūs ģimene un bērni, bet mīlot un pieņemot dēla izvēli: "Es teicu - būšu tāds pats mediķis, tikai dvēseļu ārsts. Un tad viņa padomāja un teica...ai, nu labi."
Priesteris saka, ka Baltijas ceļš viņā atrāvis muzikālo stīgu. Agrāk viņš mācījās mūzikas skolā, bet vistrakāk muzicējis tieši semināra laikā. To darījis ar mūzikas pasniedzēju, kurš bija kādreizējais taperis – mūziķis, kurš spēlē mūzikas pavadījumu filmām: "Tā bija lielā nerātnība, mēs tā plinkšķinājām! Un kā nāk svētais tēvs, tā actiņas uz augšu un lūdzam!"
"Tas Baltijas ceļš deva štimmungu.. jāpasaka mūzikā un vārdos.. Un tā man iznāca," par dziesmu stāsta Latvijas patriots.
Dziesma ”Dievs, mīlestībā valdi” ir sacerēta grupai “Menuets”. Bet “Svētī kungs” skan bieži valstiskos un emocionālos pasākumos. Pēdējo reizi pirms nedēļas arī Latvijas televīzijas akcijā “Likteņdārzā”.
Gan vārdi, gan mūzika pieder priestera rokai, bet licies, ka to diktē kas augstāks par viņu: ""Svētī kungs", kā 18.novembris, tā viņu dzied... es jau ļoti priecīgs..."
Sirsnīgi smējies, dzirdot, kā cits mācītājs skaidrojis, ka šīs dziesmas autors Grantovskis laikam dzīvojis 18.gadsimtā. Tātad ar "Svētī kungs" viņš jau kļuvis nemirstīgs.
"Papriekšu bija vārdi un tad melodija," par dziesmu saka tās autors.
