Baltijas ceļā pieredzētais liek satikties Marinai Kosteņeckai un Mārtiņam Sirmajam

“Ko mēs gaidām? – Brīvību, to neaizmirsti nekad!”  Tā pirms 25 gadiem savam vectēvam vaicāja un atbildi saņēma mazais Mārtiņš. Vectēvs, iespaidots par piedzīvoto Baltijas ceļā, tās dienas notikumus vēstulē atainoja rakstniecei Marinai Kosteņeckai. Tagad viņš aizsaukts mūžībā, bet mazdēls Mārtiņš kļuvis par slavenu pavāru un šonedēļ pirmo reizi tikās ar  Kosteņecku.

“Man labajā plaukstā mazdēla sīkie, siltie pirkstiņi.  "Bopa" - tā viņš mani sauca. Ko mēs  gaidām? Brīvību. Brīvību to neizmirsti nekad. Brīvību ? Vai sagaidīsim ? Tu noteikti. Vai es – to zina tikai Dievs. Gari gadi vergu lēģeros liek sevi atcerēt, diez vai nākamo 23. augustu pieredzēšu,“ tā rakstīja Edgars Luste, kurš sagaidīja brīvu Latviju.

Viņa mazdēls Mārtiņs Sirmais tagad bauda tās augļus. Šonedēļ pirmo reizi dzīvē Mārtiņš satika Marinu Kosteņecku, ar kuru savulaik sarakstījās viņa vectēvs.

Baltijas ceļa laikā Mārtiņam bija astoņi gadi, bet Marina togad bija spiesta ārstēties slimnīcā, tādēļ nevarēja stāvēt cilvēku ķēdē. „Es jau biju baigi maziņais. Atceros braucienu, bailes, ka mūs var nošaut un malku bagāžniekā. Braucām uz Igaunijas pusi,” saka Sirmais.

Savas atmiņas ir arī Kosteņeckai. „Tie ir mirkļi, kurus nevar aizmirst. Lai arī pati nebiju klāt, pārdzīvoju skatoties televizoru „Junostj”, ko manā palātā ienesa Valdis Kupris,” viņa stāsta.

Savulaik ārstējoties sanatorijā Dikļos, Marina iepazinās ar Mārtiņa vectēvu, galveno Dikļu kultūras dzīves organizētāju. Uzrakstījusi savu pirmo grāmatu, reiz atzinusies, ka viņai pagaidām nav naudas mašīnrakstītājai, tādēļ neviltotu pārsteigumu sagādājusi Mārtiņa mamma Daina, toreiz vēl pusaudze.

Man toreiz pienāk klāt vecais Luste – „Skat, kāda Tev aizstāve uzradusies, viņa atdot Tev grāmatai savu krājkasi,” Kosteņecka atceras Lustes teikto.

Tikai tiekoties ar Mārtiņu, Marina uzzina, ka mazā Daina naudu krājusi savam sapnim – divritenim. Kosteņeckas balss aizlūzt, jo arī viņas tēvs, savulaik būdams ieslodzīts lēģerī, naudu krājis mazās Marinas sapnim - velosipēdam. Tagad viņi atzīst, ka abi varējuši daudz ko sasniegt, pateicoties tieši brīvībai. „Vectēvs patriotismu mums ieaudzināja dziļi miesā. Katram tā ir sava sajūta, bet es varu darīt, ko gribu,” saka Mārtiņš.

Tie bija skaistākie gadi manā mūžā. Pat ja tagad kaut kas ir sagājis šķērsām, es nekad nevarētu iedomāties, ka mēs, piemēram, atrastos NVS sastāvā,” vērtē Kosteņecka.

Atvadoties no Kosteņeckas un dodoties prom, Mārtiņš vēlāk klusi atzīsies, ka arvien vairāk uzzinot par laiku, kādā bija spiests dzīvot viņa vectēvs un represijas, kādas piedzīvojusi arī Kosteņecka, citas lietas kļūst nenozīmīgas. Arī viņam tik bieži uzdotie jautājumi, kā, piemēram, labāk iebiezināt mērci...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti