Dienas ziņas

Baltijas ceļa ideja pieder igauņiem

Dienas ziņas

Ar sadarbību ekonomikā baltieši lepoties nevar

Baltijas ceļš no putna lidojuma

Baltijas ceļa kadri no lidojuma pilotam maksāja licenci, žurnālistam - iebraukšanu Latvijā

Leģendārie skati uz Baltijas ceļu no putna lidojuma bija liels un apzināts risks. Visi zināja, kas padomju valstī var draudēt par šādu rīcību, un tomēr viņi to izdarīja. Tieši uzfilmētais deva priekšstatu par to, cik plaša bija cilvēku ķēde. Pēc filmēšanas pilotam atņēma licenci, žurnālistam aizliedza iebraukt Latvijā un Latvijas Televīzijas „Panorāmas” šefam nācās maksāt soda naudu.

Oļegs Korše todien Spilves lidlaukā atbildēja par lidojumu organizēšanu. Saņemot pasūtījumu, ka vajadzīgs helikopters, viņš uzreiz nojautis - tas nebūs ikdienišķs lidojums, ņemot vērā gaisotni sabiedrībā. „Un es to puisi, kas bija pēc plāna lidojumam nozīmēts, izsvītroju no plāna ārā. Nolēmu, ka nolidošu pats. Lielāka pieredze, un uzskatīju tajā laikā, ka tas būs pareizāk,” stāsta Korše.

Helikopteru pasūtīja Aivars Mežulis. Viņš strādāja Meža ministrijā, bija lidotājs inspektors, kas uzmanīja, vai mežos neizceļas ugunsgrēki. Viņš  jebkurā brīdī šim nolūkam varēja dabūt lidaparātu. To zinot, pie Aivara vērsās Latvijas Televīzijas žurnālisti Velta Puriņa un Ainārs Ašaks, kuri pazina Mežuli, jo bija gatavojuši sižetus par ugunsbīstamību mežos.

Oficiālajos papīros Aivars, protams, nenorādīja, ka helikopters lidos pa Baltijas ceļa maršrutu un kas būs pasažieri. Saskaņā ar padomju likumiem, filmēt no gaisa drīkstēja tikai ar Valsts drošības komitejas (VDK) atļauju. To varēja iegūt tikai pēc ilgas saskaņošanas.

„Zināju, no kurienes [žurnālists Juris] Kaža, tad nu varēja pa ceļam uzņemt. Un šis bija gadījums, kad izlēmu, ka visiem jālido nevis no Spilves, bet izlidošu viens un nosēdīšos pie Mālpils ceļa pie Siguldas, stāsta Mežulis.

Ap pusseptiņiem lidaparāts Siguldā uzņēma žurnālistus - operatoru Mārtiņu Andersonu, Edvīnu Inkēnu, Aināru Ašaku. Savu vietu helikopterā Aivars Mežulis atdeva rietumu žurnālistam un ASV pilsonim Jurim Kažam.

Juris Kaža (pirmais no kreisās), Edvīns Inkēns (vidū)

 „Kādēļ es uzņēmos darīt to, ko es saucu par žurnālistisko risku? Lai parādītu, ka simtiem tūkstoši cilvēku sapulcējušies un sadevušies rokās. To nevar redzēt no ielas. To nevar redzēt no jumta. Bet, lidojot gar visu šo pasākumu, tas bija mans uzdevums kā žurnālistam parādīt. Un censties nodot to kādai ārzemju televīzijai,” stāsta Kaža.

Pēc Baltijas ceļa žurnālistam uz pieciem gadiem aizliedza iebraukt Latvijā. Kā paziņoja VDK, Kaža Rīgā bija ieradies kā tūrists. Lidojot virs teritorijas, kas bija slēgta ārzemniekiem un veicot filmēšanu, ir rupji pārkāpis PSRS likumus. 

„Tikko bija nodibinājusies Zviedrijas radio latviešu redakcija - viņi prasīja, ko es domāju, ka tiku uz pieciem gadiem izraidīts. Es teicu, ka Padomju Savienība, kas man šo aizliegumu ir uzlikusi, pati šos piecus gadus neizvilks. Un tā arī bija,” atceras Kaža.

Pilotam inkriminēja nolaišanos neatļautā vietā un nepārbaudītu pasažieru uzņemšanu. „Bija informācija, ka Spilves lidlaukā varētu gaidīt helikopteru, lai konfiscētu ierakstus. Ētera laiks tuvojās. Tad nosēdos Zaķusalā pie TV centra. Tur mūs labi safilmēja, kā mēs to darām. Atlidoju uz Spilvi, tur nekas nebija. Vakarā paskatījos TV.  Nākošā dienā viss sākās.

Atstādināja no darba, atņēma pilota apliecību. Līdz izdienas pensijai bija atlicis gads. Diezgan kutelīgi - mājas mazi bērni. Īpatnēja profesija, ka citu neko neproti. Pastaipīja uz Stūra māju, māju precizējot, kas tur bija uz borta,” stāsta Korše.

Mežulim tika vaicāts par pasažieriem: „Mežu ministrijā zvana, kur ir pasažieru saraksts. Un es sapratu, un ātri uzrakstīju, kādus es ātrumā izdomāju. Tie arī noskanēja paziņojumā – liekas: Juris Zālīte, Edvīns Inkēns, Ašaks, Jurjāns. Četri pasažieri bija jādabū. Un neminot, protams, Kažu. Manis izdomāti uzvārdi,  kurus nepārbaudīja. Par galveno grēku tika uzskatīts nevis tas, ka Baltijas ceļš filmēts, bet - vai jūs ziniet, kas jums bija uz borta? Jā, es zinu. Bet tur bija Kaža, tad es biju ļoti pārsteigts, ka tāds arī ir bijis. Es tak dokumentus neprasīju… tādā veidā kaut kā locījos.”

Pilota licenci Oļegam Koršem atjaunoja pēc trim mēnešiem, pateicoties PSRS Civilās aviācijas pārvaldes priekšniekam Birjukovam. „Vīrs ar iekšām, un tā bija viņa lielā mērā uzņemšanās, ka [vajag] atjaunot mani darbā. Lielā mērā tur nospēlēja tas, ko uzzināju tikai pēc tam - viņš strādāja Sibīrijā apvienotajā vienībā un vadāja Jeļcinu. Viņam tie kontakti bija saglabājušies un Jeļcina pozīcija pret visām šīm lietām zināma,” stāsta Korše.

Aivars Mežulis darbu nezaudēja, bet viņam lika samaksāt par helikoptera izmantošanu: „Tur bija nepilna stunda - 280 rubļu. Un tad izrakstīja kvīti no prokuratūras. Stāstīju Meža ministrijā, prasīju ko darīt. Tur saka - tu brauc uz TV. Un es atbraucu pie Jāņa Gavara un teicu – vienam ir jāmaksā. Vai kāds samaksāja, es nezinu, bet man nebija jāmaksā."

„Pirms trim gadiem satikāmies draugu pulkā un viņš pastāstīja, ka „Panorāma” izglābusi viņam brīvību, jo viņš nevarēja paskaidrot, no kurienes helikoptera degviela. „Panorāma” būtībā par to samaksāja - es parakstīju to rēķinu, kaut gan tā nauda bija domāta darbinieku honorāriem. Bet neviens par to neprotestēja, un tādu epizožu „Panorāmas” dzīvē ir ļoti daudz. Tā ir skaista, bet neizpētīta vēsture, ko tagadējai [vadībai] vajadzētu izdarīt par to, ko ziņu dienests darīja Atmodas laikā,” saka toreizējais “Panorāmas” galvenais redaktors Jānis Gavars.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti