“Es gāju bērnudārzā un dziedāju visādas melodijas. Mamma to pamanīja un izdomāja – aizsūtīt mani uz vokāla stundām,” saka Jegors Korobkovs.
Bet mamma stāsta, ka Jegors pats vairs neatceras, ka maziņš prasījis iemācīt viņu dziedāt un aizvest pie pedagoga. Par šo pedagogu kļuva Tatjana Basova.
Vairākus gadus viņi dzied mūzikas studijā. Tatjana norāda: puisis ir talantīgs un strādāt ar viņu ir viegli.
Savos vienpadsmit gados Jegors paspējis piedalīties daudzos konkursos – “Nāc sadziedāt”, “Sapņi piepildās”, “Pavasara balss”, “Eurojūrmala”, “Mēs esam talantīgi” un “Daugavas pērle”. Dažos pat uzvarēja. Bet nesen, ceturtajā novembrī viņš pirmo reizi piedalījās Latvijas Televīzijas konkursā “Balss pavēlnieks.” Viņa skolotāja jau no paša sākuma ticēja Jegora uzvarai.
“Jegors ir malacis, viņš ļoti centīgi strādāja un ir nopelnījis uzvaru televīzijas konkursā “Balss pavēlnieks”,” uzskata Tatajana Basova.
Savukārt pats Jegors atzīst, ka konkurss viņam ļoti paticis: “Es ļoti cerēju, ka es uzvarēšu, bet konkurence bija stipra. Man ļoti patīk šīs konkurss, jo atmosfēra bija draudzīga un pozitīva.”
Jegora mamma Olga Korobkova saka, kā jebkurai mammai, dēla panākumi viņai ir svarīgāki par savējiem.
“Es nevaru to parasti pastāstīt ar vārdiem. Tas bija diezgan forši, un tas bija.. man, kā māmiņai liels prieks. Protams, ka tas nebija tik viegli, bet es esmu ļoti pateicīga konkursa organizatoriem, jo attieksme bija ļoti atsaucīga,” viņa atklāj.
Jegors atzīstas – bijis bail. Jo viņu vēroja radinieki un draugi, bet viņš saņēmās un dziedāja tā, lai izbaudītu pats. Bet prieku viņš sagādāja arī citiem, jo uzvarētāju izvēlējās skatītāji.
Kopā ar Ati Auzānu viņš nodziedāja latviešu tautas dziesmu “Tumša nakte, zaļa zāle”.
“Dziesma ir par kumeliņu, kurš pastaigājās ar savu saimnieku, un saimnieks viņu nejauši palaida laukā. Un tad saimnieks prasīja Dievam, lai Dievs viņam palīdzētu atrast pazudušo kumeliņu,” dziesmas saturu interpretē Jegors.
Ceļs uz panākumiem nebija viegls. Uz mēģinājumiem ar Ati Auzānu načās braukt no Daugavpils uz Rīgu. Protams, nācās kavēt arī skolu. Tāpēc pēc konkursa mācību stundas ir prioritāte. Turklāt dziedāšana nav vienīgais, ar ko viņš nodarbojas. Peldēšana, vingrošana, klavierspēle – pats apgalvo, ka visu varot paspēt.
“Mācīties es paspēju. Pastaigāties ar draugiem arī. Es pat daudz pastaigājos. Sports man patīk, jo es taču esmu vīrietis un man vajag būt stiprām. Bet dziedāšana man patīk kā radošs process. Dvēselei,” stāsta Jegors.
Ar ko Jegors saistīs savu dzīvi viņš vēl nezina, bet apstāties nevēlas. Mamma saka, ka vienkārši grib, lai dēls aug kā vispusīgi attīstīta persona un lai Jegora bērnība būtu piedzīvojumu pilna un laimīga.
