Dienā, kad Latvijas Radio viesojās Smiltenes postenī, ugunsdzēsēji glābēji nedevās uz izsaukumu, bet gan uz mācībām, un kopā ar viņiem ir arī komandiere Ineta Blusa-Blusiņa.
Komandiere atzina – kam nebūs fiziskās sagatavotības, tie noteikti šo darbu nevarēs paveikt, jo nepieciešams nepārtraukti sevi uzturēt fiziskajā formā, ko viņa arī intensīvi katru dienu dara.
Viņas izvēle būt VUGD bijusi apzināta.
"Es jau no bērnības esmu sapņojusi. Tad, kad esot bijusi maza, – vismaz mamma stāstīja, ka es ļoti esot gribējusi būt par policistu, jo man ļoti patika formas tērpi," viņa teica.
Abi sievietes brāļi arī bija VUGD, un 2010. gadā, kad viņa nolēma iet uz VUGD, iespējas pieteikties ugunsdzēsēja glābēja darbam sievietēm nebija, tāpēc Blusa-Blusiņa pieteicās uz sakaru punkta dispečera amatu.
Viņa norādīja: "Tad sanāca tā, ka es jau dzīvoju Smiltenē, bet brīvā, vakantā vieta bija Alūksnē, un tā es nobraukāju uz Alūksni vienu gadu. Tad parādījās Valmierā brīva vieta, un es pārcēlos uz Valmieru. Priekšrocība, ko es varu izmantot no zvanu centra, jau esot šeit posteņa komandiera amatā, – daudzas tās dokumentālās lietas, kas pēc notikuma mums ir jāaizpilda. Man jau tas viss ir atstrādāts, un es jau zinu, kas ir kas, šajā jomā es varu puišiem palīdzēt, apmācības veikt, lai kvalitatīvāk notiktu radiosakaru apmaiņa. Ļoti daudz kas no zvanu centra nāk līdzi, ar ko es varu palīdzēt."
To, ka izvēlētajai profesijai nav gadījuma raksturs un ir vēlme arī veidot tajā karjeru, apliecina došanās papildināt zināšanas.
Strādājot zvanu centrā un klausoties notikumus, Ineta saprata, ka vēlas izmēģināt šo darbu.
"2017. gadā iestājos Civilās aizsardzības un ugunsdrošības koledžā ar domu par karjeras izaugsmi. Pierādīju Vidzemes reģiona vadībai, ka es to spēju gan zināšanu, gan fiziskās sagatavotības līmenī. Pateicoties brigādes komandiera vietniekam, kurš to novērtēja, es varēju kandidēt uz šo amatu. Papētot visus dienestus, pieņemsim, policiju, NBS, tur visur ir sievietes – gan vadošos amatos, gan tur, kur ir nepieciešama fiziskā sagatavotība. Manuprāt, ugunsdzēsības un glābšanas dienests bija vienīgais, kur uz to sievietes netika virzītas."
Blusai-Blusiņai bijusi pārliecība, ka viņa to var. "Jāatzīst, ka bailes negāja pa priekšu, bailes gāja nopakaļ. Vispirms bija tā pārliecība, ka es to varu un es to gribu, tā nu zvaigznes sakrita, un es šeit nonācu," viņa teica.
Smiltenes posteņa komandiera amatā viņa vēl nav ilgi, bet viņas kolēģi jau pirmos secinājumus neslēpj: "Ir pavisam savādāk! Ir vieglāk, kā mēs ar darba kolēģiem runājām, ir komunicēt vieglāk, tā pagaidām liekas, tikai pozitīvus vārdus es pateikšu."
Kolēģis, vaicāts, kā uzņēma ziņu par sievieti priekšnieka amatā, atbildēja: "Sieviete kā priekšnieks? Nekas tāds traģisks nav noticis, ar puķēm sagaidījām. Ja nu sieviete, tad tā pienākas, un ar puķēm sagaidījām. Ar smaidu, un esam pieņēmuši viņu. Viņai ir doma par daudziem testiem, lai mēs vēl pilnveidotos, mēs esam jau gudrāki palikuši, mēs tikai par un priecīgi."
Pati komandiere atzina, ka ir arī stingra vadītāja, bet galvenais uzdevums esot cits, un te varbūt tieši sievietes prasme komunicēt var būt noderīga.
"Es arī esmu ļoti prasīga, bet šajā darbā man kā vadītājai svarīgākais ir, lai mums būtu laba komanda, komandas darbu veidot. Tikai runājot un savā starpā komunicējot, tas var notikt, es nevaru atnākt un diktēt savus noteikumus, mums ir jāsastrādājas, ja mēs aizbraucam uz notikumu, lai mēs viens otru saprotam," viņa teica.
Dienestā nav pirmā sieviete
VUGD Vidzemes reģiona pārstāve Sandra Vējiņa pastāstīja, ka Blusa-Blusiņa dienestā kopumā gan nav pirmā sieviete komandiere, bet Vidzemē gan.
"Jā, Ineta Blusa-Blusiņa mums ir pirmā komandiere Vidzemes reģiona brigādē, un mēs par to esam lepni, bet tas nav nekāds jauns vēstījums, lai teiktu, ka tas ir kaut kas nebijis, jo dienestā jau ir bijušas sievietes komandieres, bet es domāju, ka tā problēma vairāk ir bijusi ar to, ka mēs pašas neesam uzdrošinājušās pieteikties uz šiem vakantajiem amatiem, jo daudziem ir tās sajūtas, ka ugunsdzēsēju darbs ir gan fiziski, gan emocionāli grūts," teica Vējiņa.
Viņa pauda pārliecību, ka šādu stāstu būs arvien vairāk. "Loģiskā domāšana un spēja, prasme darīt vairākas lietas vienlaicīgi, to pierāda arī mūsu kolēģes zvanu centrā 112, jā, mums ir arī kolēģi vīrieši zvanu centrā, bet daudzu gadu pieredze pierāda to, ka stresa situācijā izturīgākas ir dāmas, pieņemot zvanus, šos saucienus pēc palīdzības," skaidroja Vējiņa.
Smiltenes posteņa komandieres piemērs varbūt būs mudinājums arī citām sievietēm izvēlēties glābēja profesiju, taču Vējiņa norādīja, ka dienestā būtu jārisina sadzīviskie jautājumi.
"Es esmu redzējusi ļoti daudz depo Latvijā, un to tehniskais stāvoklis daudzviet ir tāds, kur man negribētos iet iekšā. Es pieļauju, ka arī daudzas kolēģes, ja sadzīves apstākļi būtu citi, tad viņas varbūt būtu izlēmušas kļūt par ugunsdzēsējām glābējām, bet – ja tev īsti nav, kur nomazgāties? Kāds teiks sīkums, bet, ja tu atbrauc pēc smaga ugunsgrēka un tu pat nevari normālos apstākļos nomazgāt to smagumu nost, tad tas arī ir tāds nozīmīgs arguments," viņa teica.
Smiltenes posteņa komandierei Inetai Blusai-Blusiņai ugunskristības šī vārda tiešajā nozīmē vēl priekšā, taču viņa ir pārliecināta, ka ir tam gatava.
