Monopols

Futbola skolas "Metta" vadītājs Ģirts Mihelsons

Monopols

Asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele: Karš tūrismam ir iznīcinošs

Autobusa šoferis un dzejnieks Andris Vērdiņš: Arī ar eļļainām rokām var rakstīt dzeju

Autobusa šoferis no Limbažiem pie stūres rada dzeju, bet pieturās pieraksta

Darbs, kurš ved prom no mājām uz ilgu laiku, – šādu ikdienu piedzīvo autobusa šoferi. Autobusa vadītājs Andris Vērdiņš situāciju izmanto, lai rakstītu dzeju. Dzejnieks sacer rindas, esot autobusam pie stūres, paturot visu prātā līdz pieturai, kurā varēs domas pierakstīt, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Monopols". 

Limbažnieka Andra Vērdiņa ikdiena aizrit, strādājot kā akciju sabiedrības ''CATA'' Saulkrastu filiāles šoferim. Paralēli viņš ir arī dzejnieks – 2020. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums "Pieturas". Vairāki no Andra dzejoļiem, sadarbojoties ar Ernesta Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolas kora "Cantus" diriģenti Marutu Grigali, pārtapuši arī dziesmās. 

30 darba gados nobrauktos kilometrus saskaitīt būtu grūti, atzina Andris. Viņš atklāja, ka bijis teju visās Eiropas valstīs, ar autobusu aizbraucis arī līdz pat  14 tūkstoš kilometru tālajai Marokai.

Pa šo laiku šoferu darbs ievērojami mainījies – no eļļainām rokām līdz baltiem krekliem, vērtēja Andris: "Sākām jau braukt ar koka "rafiņiem", un tas bija vēl interesantāk. Teiksim, kad aizbraucām pirmajā braucienā uz Panevēžu, lai daudzmaz veiksmīgi tiktu mājās, speciāli nopirkām zābakus, lai nenosaltu. Bija interesanti," viņš atminējās. 

Tolaik katru vakaru pēc darba bija jāpalien zem autobusa un, iespējams, arī tas jāremontē, ja vēlies otrā dienā veiksmīgi braukt. Tagad tas ir stipri mainījies – tehniskās problēmas piemeklē ļoti reti, turklāt vienmēr var pazvanīt kādam, kas atbrauks un palīdzēs. 

"Arī pasažieri ir mainījušies, ir savādāki. Agrāk bija draudzīgāki, bija jautrāki noteikti. Tagad vairāk katram savas rūpes, tagad vairāk visādas vainas meklē un tā. Agrāk bija priecīgi, ka tu vispār esi atbraucis," viņš piebilda. 

Šofera lielajā pieredzē dažādu notikumu ir bijis daudz. To starpā gan pozitīvas atmiņas, gan ne tik labas, jo amats tomēr ir bīstams.

Viņš atzina: "Ja tev aiz muguras sēž 50 cilvēki, tu par viņiem esi atbildīgs. Ir jāzina, ko tu dari un kā tu dari, un ir jābūt ļoti mierīgam, un, es domāju, arī pozitīvam un priecīgam – tad viss notiek labi."

Sacerējumu rakstīšana dzejniekam ļoti patika jau skolas laikos. Viņam labi sanāca dažādi atstāstījumi, apcerējumi, tos reizēm rakstījis arī klasesbiedreņu vietā. Savā laikā Andris brauca arī uz kursiem, mēģināja iestāties filologos.

Andris atminējās: "Bet tad kaut kā viss sagriezās un gribējās būt mājās, gribējās to lielo dzīvi. Bēgu laikam no visa tā, kas bija skaists, kā mēs daudzi to darām. Gribējās ātrāk strādāt, ātrāk pelnīt, būt lielam. Tā arī tas viss pavērsās."

Vienlaikus gan Andris uzsvēra, ka savas izvēles nenožēlo. Ir prieks par to, ko dzīves laikā ir darījis un joprojām dara. Viņš atklāja, ka nākotnē noteikti būs arī nākamā dzejas grāmata, bet dzejoļi par visdažādākajām tēmām top ikdienas darbā. 

"Autobuss neapstājas, es rakstu braucot.

Tas nav gluži tā, ka es atlaižu stūri un ņemu pildspalvu rokā, vienkārši tas viss paliek manā prātā. Tad, kad ir tā pietura, tad es ātri, ātri pierakstu un vakarā pārrakstu," viņš stāstīja. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt