ĪSUMĀ:
- Grosu dzimtas pārstāvji dzimuši Austrālijā, kur kopā ar turienes latviešu kopienu uzturējuši dzīvu latvietības garu.
- Tiklīdz bija iespējams, Grosi brauca ciemos uz Latviju un plānojuši arī pārcelšanos uz tēvzemi.
- Saikne ar Latviju veidojās pakāpeniski, jo, kā paši saka, "it kā mēs visi esam latvieši, bet tajā pašā laikā mēs esam citi latvieši".
- Grosu dzimta šobrīd dzīvo Latvijā, un visu savu brīvo laiku velta tēvzemei.
Grosu dzimtas pārstāvji šobrīd dzīvo Latvijā, bet, kā paši smej, pateicoties Latvijas Radio, pēc ilgiem laikiem visi četri beidzot tiešsaistē satikušies – lai arī abi brāļi dzīvo vienā mājā, tagad, pandēmijas laikā, viņi stingri ievērojot visus drošības noteikumus un savā starpā netiekoties, jo mītot katrs savā dzīvoklī. Vienīgā saikne esot sarūpēti gardi pārsteigumi, ko viens otram noliekot pie durvīm.
Austrālija – dzimtene, Latvija – tēvzeme
Daina norādīja, ka Austrālija ir viņas dzimtene, kas devusi krietnu pamatu dzīvei. Proti, viss, ko Daina iemācījusies līdz pat mirklim, kad iegūta augstākā izglītība, bijis saistīts ar Austrāliju. Bet Latvija ir tēvzeme, un tai ir tikpat liela nozīme Dainas dzīvē kā Austrālijai.
Kārlim Austrālija ir vieta, kur var dzīvot divās vidēs vienlaikus, sadzirdēt divas balsis, kas ļauj saprast savu darbošanās virzienu ļoti bagātīgā vidē.
Bet Arnis, raksturojot Austrālijas dzīvi, noteica, ka tur tā bijusi salikta “pa plauktiņiem.” Darba dienas aizvadītas austrāliešu vidē, kamēr nedēļas nogalēs piedzīvota Latvija – ar kori, baznīcu, tautas dejām, tādējādi veidojot vienā cilvēkā divas identitātes. “Un tagad, dzīvojot Latvijā, mums pēkšņi tās nedēļas nogales atbrīvojās,” pauda Arnis Gross.
Grosu ģimenes vēstījums spilgti raksturo Austrālijas latviešu sabiedrību, viņu pārliecību turēties un kopt latviskās vērtības un tradīcijas, ja ģimenē ir lemts būt latviešiem.
Iespējams, tieši tāpēc ir likumsakarīgi, ka, tiklīdz bija iespējams, Grosi brauca ciemos uz Latviju, jo, Kārļa vārdiem runājot, tādu bērzu kā Latvijā, nav nekur citur. Tieši tāpat diezgan loģiski ir tas, ka, tiklīdz bija iespējams, viņi plānojuši pārcelšanos uz tēvzemi.
Aleksandrs, kurš Grosu dzimtā pārstāv otru Austrālijā dzimušo paaudzi, stāstīja, ka viņam ir divas Latvijas – viena ir Austrālijas Latvija, bet otra ir Latvijas Latvija.
“Es Austrālijā pavadīju pirmos sešus gadus. Mana pirmā valoda Austrālijā nebija angļu, bet latviešu. Es tur uzaugu Austrālijas latviešu sabiedrībā, kultūrā, tāpēc Austrālija man ir dažādības zeme, kur satiekas dažādas kultūras, dažādas vērtības,” uzsvēra Aleksandrs. Pārceļoties uz Latviju, viņš izjutis šoku, aptverot, cik ļoti šī zeme atšķiras no Austrālijā piedzīvotā.
Aleksandrs atzina, ka Austrālijā latviešu sabiedrība ir daudz ciešāka un tuvāka, lai gan attālums, kas reizēm šķir cilvēkus vienu no otra, ir lielāks.
Daina zīmīgi piebilda, ka Austrālijā tas esot "profesionālu" latviešu kopums.
Attiecības ar Latviju veidojās pakāpeniski
Latviskā vidē augušam Austrālijas latvietim, atgriežoties tēvzemē, var nākties piedzīvot dažādas emocionālas pārdomas. Par to liecina arī Dainas un Arņa pieredze. Abi atbrauca uz Latviju, padzīvoja šeit piecus gadus, bet, līdz galam neiejutušies, devās atpakaļ uz Austrāliju, un tikai pēc septiņiem gadiem, kad bērni izauga, visi atgriezās Latvijā.
Savukārt Kārlis, kurš pēc ciemošanās Latvijā devās gūt pieredzi un izglītību citviet pasaulē, tikai pēc tam nogruntējās Latvijā.
Jautāti, vai atgriezušies Latvijā vai pārcēlušies uz Latviju, visi nosmej, ka tas ir labs jautājums. Arnis sacīja, ka viņš allaž, iebraucot Latvijā, lieto apzīmējumu “esmu atbraucis mājās”, neraugoties uz to, ka lielu daļu sava mūža dzīvojis Austrālijā.
Visspilgtāk noskaņojumu raksturoja Aleksandrs, kurš atcerējās, ka bērnībā gaidījis pārcelšanos uz Latviju, taču rezultātā piedzīvojis triecienu, ko saņēmis, cenšoties pielāgoties šejienes izglītības sistēmai. “Pirmie gadi skolā man bija ļoti kritiski. Nejutos iederīgs savā klasē, man bija grūti integrēties. Nespējot sevi sajust šajā mazajā latviešu sabiedrībā, es nespēju sajust sevi lielākā sabiedrībā, un, nespējot sevi sajust latviešu vidē, es nespēju pats sevi sajust kā latvieti.
Nespējot sajust sevi kā latvieti, es meklēju sevi citur. Es to atradu atmiņās par Austrāliju. Es atceros, ka nācu no skolas un sapņoju par to, ka pieaugšu un atgriezīšos Austrālijā, uz to bija vērstas visas manas domas,” par pirmajiem gadiem Latvijā stāstīja Aleksandrs.
Tikai nokļūstot no valsts izglītības iestādes privātā mācību vidē, turklāt Valdorfa pedagoģijā balstītā, Aleksandram radušies pirmie draugi.
Pašreiz Aleksandrs, lai gan studē lingvistiku Amsterdamā, pandēmijas dēļ joprojām ir Latvijā. Aleksandrs atzina, ka bijis jāpaiet sešiem gadiem, lai viņam rastos kontakts ar Latviju, ar tās sabiedrību, un tagad viņš varot teikt, ka izdevies arī šeit sajusties kā īstam latvietim, tomēr viņš piebilda, ka “it kā mēs visi esam latvieši, bet tajā pašā laikā mēs esam citi latvieši”.
"Tā mēs šeit nerunājam"
Arī Kārlis stāstīja, ka, runājot par valodu, joprojām, lai arī mazāk, nekā tikko atbraucot, līdzcilvēki mēdza brīnīties par viņa vārdu izvēli: “Mans pirmais darbs atgriežoties bija universitātē, kur cilvēki uz mani skatījās un domāja, ka es izmantoju interesantu valodu – vārdi citādi, izteicieni citādi. Viņi mani [..] nesaprata, un es aptvēru, ka man piedzīvojums tikai sākas.”
Kārlis, būdams zinātnieks, spēlējas ar valodu, un reizēm viņam aizrāda, sakot, nē, nē, tā mēs šeit nerunājam.
Daina piebilda, ka viņi ir migranti, kuri atgriežas pie savām saknēm, un ir loģiski, ka, atgriežoties vidē, kas zināma, bet tomēr sveša, var paiet laiks, līdz izdodas pielāgoties.
Tomēr labā ziņa šai stāstā, ka Grosi ir Latvijā un visu savu brīvo laiku velta Latvijai. Tādi nemiera gari, kuriem laiks, ko Austrālijā piepildīja ar latvietību, tagad jāpiepilda ar rosīšanos dažādās jomās.
Tā piemēram, Kārlis, būdams zinātnieks, eksperimentē ar itāļu saldējumu gelato, bet Arnis, iesaistot savu ģimeni, veido dažādas lietotnes, kam cieša saikne ar latviešu valodu un kultūru.
