Par to vai Latvijā ir iekļaujoša sabiedrība un uzņēmējdarbības vide Latvijas Radio korespondente Sintija Ambote sarunājās ar uzņēmēju Ingu Muižnieci.
Sintija Ambote: Eiropas Sociālās uzņēmējdarbības tīkls izvirzījis Eiropas līmeņa topu sievietēm, kuras darbojas sociālajā uzņēmējdarbībā. šajā izlasē esat iekļauta arī jūs ar savu uzņēmumu - zvanu centru "Sonido". Kā jūs uzzinājāt par iekļūšanu šādā starptautiskā topā? Vai tas bija pārsteigums?
Inga Muižniece: Mani pieteica kolēģe. Nav lielāka novērtējuma, kā darbinieki, kas redz tava uzņēmuma darba vērtību. 5. martā man atnāca ziņa, ka esmu iekļauta šajā sarakstā. No 500 sievietēm žūrija izvēlējās simts un mūs vienīgos pamanīja no Baltijas valstīm. Es domāju, ka mūsu sociālo projektu “Parunāsim” novērtē Latvijā un arī Eiropā. To apliecināja Eiropas Komisija atzīstot par Covid laika veiksmes stāstu palīdzot cilvēkiem. Šis pakalpojums kā produkts Eiropā ir vēl ļoti svaiga ideja.
Kā jūs vērtējat vai ir būtiski godināt tieši sievietes uzņēmējdarbībā? Proti, kāda ir jūsu pieredze vai šī vide ir pietiekami iekļaujoša pret sievietēm ar kādu biznesa ideju?
Senāk ap 2004. gadu man bija sajūta, ka es vadošā pozīcijā darbu neieguvu, jo es esmu sieviete, bet vadīt lielu sieviešu kolektīvu it kā pienākas vīrietim un sieviete to nemācētu izdarīt. Tas manī ielika zināmu aizvainojumu tajā brīdī un es gribēju pierādīt, ka sievietes var. Man tas bija svarīgi un arī šobrīd es augstu vērtēju sieviešu ieguldījumu darba vidē, kā viņas to apvieno ar ģimenes ikdienu un pret sievietēm bieži prasības ir augstākas nekā pret vīriešiem. Latvijā gan kopumā ir pateicīga vide, jo sievietes šeit novērtē, kā stabilu darba resursu. Taču Eiropā kopumā ir ļoti būtiski uzsvērt sievietes lomu uzņēmējdarbībā, jo braucot uz dažādām Eiropas līmeņa konferencēm, tur tomēr vairāk dominē vīrieši.
Jūs savu zvanu centru izveidojāt 2013. gadā un lasīju, ka arī pati ilgus gadus iepriekš darījāt zvanu centra operatora darbu, bet kā nonācāt pie domas, ka jāveido tieši sociālo uzņēmumu?
Es strādāju zvanu centros, kā operators un vēlāk kā vadītāja un jau sāku veidot citos uzņēmumos zvanu centrus. Sākumā es to darīju sev, jo man ir svarīga brīvība un neatkarība, ka es esmu vadītāja pati sev. Es pamanīju arī tendenci, kad strādāju kā operatore, ka cilvēki pirms atrisina problēmu lielu daļu laika velta tam, lai izpaustu savas emocijas, izbļautu vai izrunātu visu, kas sakrājies. Un tad es domāju varbūt ir kāds tālrunis, kuram vienkārši var piezvanīt, lai parunātu, nevis, ka tev uzreiz sniedz kādu palīdzību, bet vienkārši tāpēc, ka tev nav ar ko parunāt. Es izpētīju, ka nedz Latvijā un arī Eiropā šādu tālruņu nav. Man radās doma veidot tādu tālruni un tad protams bija jāatrod operatori. kāda kolēģe man ieteica satikt savu tēvu, kurš ir cilvēks ar invaliditāti un vienkārši ir labs runātājs un uzklausītājs. Andris atbrauca pie manis un es viņam prezentēju to savu ideju un viņš uzreiz teica, ka zina vēl cilvēkus, kas labprāt šo darbu darītu. tā arī mēs sākām 2018. gada septembra nodrošināt šo līniju un kopš tā laika mums ir bijuši teju 9000 zvani un aptuveni 400 zvanītāji ir mūsu pastāvīgie zvanītāji.
Vai šo zvanu skaits un arī vidējais zvanītāja profils vai vecums kaut kā mainījies tieši Covid-19 pandēmijas laikā?
Sākotnēji vairāk zvanīja sievietes virs 50 vai 60 gadu vecuma, bet pandēmijas laikā pieauga zvanu skaits un tagad vairs neuzsveram vientulības tēmu, jo pērn maijā sāka vairāk zvanīt 30 gadīgi vīrieši, jo viņiem bija grūtāk tikt galā ar spriedzi ierobežojumu dēļ. Vienlaikus mēs uztaisījām vēl vienu zvanu līniju, kas saucas “Uzklausīsim”, kurā var zvanīt arī tie, kas nevar citādi izteikt emocijas, kā tikai lamājoties. Sākumā mums pārmeta, ka kultivējam lamāšanos un agresiju, bet manuprāt, ja cilvēks nav citādi audzināts, tad liegt viņam izlādēt savas emocijas, manuprāt, ir nepareizi.
Kādi ir šo cilvēku stāsti, kādas tēmas viņi vēlas izrunāt ar zvanu centra “Parunāsim” operatoriem?
Ziemassvētkos izteikta tēma ir vientulība, jo pie vecākiem bieži nebrauc ciemos bērni, pavasarī sarunas ir par dārza darbiem, tāpat ir sarunas arī par mākslu un bieži operatoram zvana klients un saka, ka piezvanīs pēc nedēļas, kuras laikā savukārt operatoram uzdots izlasīt kādu grāmatu vai rakstu par to. Tāpat bieži cilvēkiem mēs esam vienkārši ikdienas draugs, kam izstāstīt kā pavadīta diena.
Savukārt otrā līnijā “Uzklausīsim” bija ļoti daudzi stāsti par kādu kredītaizdevēju negodprātīgu rīcību, kas zvanītāju dzen izmisumā. Mēs pārsvarā saņemam palīdzības kliedzienus un tad kad problēmu iznāk nodefinēt sarunas laikā, tad mēs viņiem iesakām jau konkrētus palīdzības tālruņu numurus – krīzes centros vai sociālajos dienestos. Mēs neesam psiholoģiskās palīdzības speciālisti, pie mums vairāk vēršas tie, kas vēl nav gatavi atzīt, ka viņiem vajadzīga psiholoģiskā palīdzība un tad, ja sarunas laikā tas parādās, tad operators ir gatavs arī šo zvanītāju virzīt uz kādu konkrētāku palīdzību.
Kādi ir šo cilvēku ar invaliditātēm vai sociālā riska grupā esošu nodarbināto izaicinājumi darba tirgū?
Es savus darbiniekus uztveru, kā tik labus darba darītājus, ka man šķiet, ka man kāds konkurents var atnākt un pateikt, ka dos viņiem lielāku algu un paņemt pie sevis. Taču lielākais trūkums ir izglītības jautājums cilvēkiem ar invaliditāti vides pieejamības problēmu dēļ. Man viens no mērķiem ir apzināt jauniešus ar invaliditāti vai bāreņus, laicīgi atrast viņus, sazināties ar man zināmiem uzņēmējiem, lai viņi iegulda viņu izglītībā un tādējādi sagatavo sev izcilu darba spēku nākotnei.
Vai uzņēmēji tam ir gana atvērti?
Jā. Pie manis ar šādu vajadzību ir vērsušies jau vairāk nekā 100 uzņēmēji un stāsts nav tik daudz par cilvēkiem ar invaliditāti, kuri vēlas strādāt, bet par uzņēmējiem, kuriem ir jāvelta laiks, lai izdomātu, kā to iekļaut savā biznesa vidē. Es gribu sniegt šo atbalstu citiem uzņēmējiem un dalīties ar pieredzi, kā to izdarīt. Ja katrs uzņēmums nodarbinātu kaut vienu cilvēku ar invaliditāti, mēs radītu lielu sociālo ietekmi.
Vai bez tehniskiem priekšnosacījumiem, vai joprojām kāda loma ir stereotipiem par to, kāds ir šis darba spēks, vai ir kādi maldīgi priekšstati?
Jā, ir nepareizi priekšstati par viņu darba spējām. taču nav joprojām atcelta tāda lieta, kā darba intervija, kurā tu saproti vai cilvēks vēlas vai nevēlas strādāt un tas nav saistīts ne ar kādiem stereotipiem, bet tas ir vienīgai kritērijs vai ir cilvēcīga vēlme strādāt un, ja tā ir, tad jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz cilvēks ir gatavs mācīties un darīt, lai to paveiktu.
Vai Latvijā kopumā ir iekļaujoša sabiedrība?
Sabiedrība, kurā esmu es ir iekļaujoša, bet es esmu protams dzirdējusi stāstus par vidi, kur tā nav un manuprāt pandēmijas laiks ar attālināta darba iespējām tas ir darba resurss, kas uzņēmējiem ir jāprot izmantot.
